Savu pasaules vēsturē unikālo, muzikāli perfekto un saturā viedo operciklu Vāgners ved uz kulmināciju, arvien audzējot sākotnējā dievu konfliktā ielikto liktenīgo spriedzi. Pārlaicīgi un vienlaikus cilvēciski kodēto ciklu Vāgners risina arvien pieaugošā vērienā, katra nākamā opera ir arvien garāka. Dievu mijkrēslis Latvijas Nacionālajā operā kopā ar abiem starpbrīžiem ilga septiņas stundas. Bet vai kulminācijas augstākajā punktā ved arī iestudējumu gaita? Diemžēl nē. Pēc izcilās, visos aspektos iespaidīgās Valkīras - režisora Viestura Kairiša, mākslinieka Ilmāra Blumberga un diriģenta Andra Nelsona meistardarba - un arī Zīgfrīda veiksmes (diriģents Kornēliuss Meisters, inscenējums - V. Kairišs un Ieva Jurjāne), tās pašas trijotnes Dievu mijkrēšļa inscenējums ved lejup, vairs netuvojoties Valkīrā uzstādītajai augstajai drāmas un skatuves estētikas latiņai. Glābj Vāgnera mūzika un tās izpildījuma intensitāte Kornēliusa Meistera vadībā.
Vāgnera balsīs
Dievu mijkrēšļa iestudējums LNO pierāda jau zināmo, ka noteicošais ir Vāgnera dziedātāju ansamblis. Un tādu sapulcēt Operai ir izdevies, par to uzslava teātra producentiem, kuri negozējas preses slejās. Brīnhildes lomā jau pieredzējušās britu dziedātājas Katrīnas Fosteres spēcīgais, sulīgais soprāns spēj lokani mainīt skanējuma apjomu plašajā jūtu amplitūdā no idilliskas mīlas lirikas līdz dramatiski versmainam naidam. Zviedra Larsa Klēvemana tenoram ir patīkams, izlīdzināts tonis, Zīgfrīda dziedājumiem pietiek spēka un netēlotas dedzības. Viesis ērti jūtas savā hipija tēlā, džinsa kostīmā. Izcili un kolorīti Gutrunes tēlu apdzīvoja jaunais zviedru soprāns Elizabete Strida, kura iepriekš še bijusi satriecoša Zīglinde Valkīrā.
Tomēr pirmizrādes pārsteidzošais atklājums šoreiz nav ne soprāns, ne Vāgnera varoņtenors, bet gan zviedru bass Johans Šinklers, kurš Hāgena lomā nodemonstrē ko krietni vairāk par rafinēta nelieša tēlu. Viltīgais un mērķtiecīgais Hāgens J. Šinklera balsī un ķermeņa valodā ne tikai bauda savu pārspēku pār lētticīgajiem, ne tikai ir maniakāli apsēsts ar varaskāri, bet ir arī cilvēciski vājš, psiholoģiski traumēts. Šinklera sniegums liek nodrebēt, un ko vērts ir brīdis, kad augumā nelielais vīrs izslienas, stāvēdams dzimtas gultā, un tiek izgaismots spokaini zilzaļā gaismā. LNO iepriekš Alberiha tēlā Zīgfrīdā iepazītais zviedru baritons Markuss Jupiters nu krietni pamatīgāk varēja sevi izpaust Guntera lomā. Zviedru baritons Kosma Ranuers bija gana spilgts savā vienīgajā Alberiha iznācienā. Mecosoprānam Ļubovai Orlovai, kuru Nībelunga gredzenā atceramies kā zemes dievieti Erdu, piestāv raižpilnās valkīras Valtrautes loma, un viņa harmoniski iekļaujas arī nornu ansamblī, kurā priecē mūsu pašu solistes Aira Rūrāne un Liene Kinča. Abas pēdējās un Kristīne Zadovska ir arī ļoti kolorītas Reinas meitas. Krāsaini, niansēti un emocionāli intensīvi, atsaucoties diriģentam K. Meisteram, skan abi simfoniskie orķestri (LNSO un LNO).
Vāgners ģimenes biksēs?
Pienākuši laiki, kad krietni interesantāka un dziļāka par pašu inscenējumu izrādās režisoru un dramaturgu piedāvātā literatūra - koncepciju izklāsti un tēlu sistēmas apraksts programbukletā, intervijas medijos. Taču tādā gadījumā lietderīgāk ir vispār palikt mājās un nodoties lasīšanas atklāsmēm. Pilnīgi iespējams, ka tiem, kuri pirms izrādes pabija mūzikas vēsturnieka Mikus Čežes lekcijā vai ekskursijā viņa virsvadībā izstaigāja Vāgnera vietas, pēcgarša un guvums izrādīsies lielāks nekā operas publikai pēc septiņām pirmizrādē pavadītām stundām. Kur vaina? Noticis, kā mēdz gadīties, ja kaut ko pārāk sakāpināti gaida. Un te bija ko gaidīt ne tikai Vāgnera vēriena, satura izpratnes un izturības izaicinājumu dēļ, bet arī tāpēc, ka Viesturs Kairišs ir režisors, kuram, 2007. gadā ielecot monumentālās opertetraloģijas vilcienā, izdevās izcils Valkīras iestudējums un respektējams Zīgfrīda redzējums. Savukārt Dievu mijkrēslis risināts ļoti piezemētā ziepju operu stilā un līmenī. Pieņemot Kairiša konsekvento vēlmi cilvēciskot dievus, kas tik pārliecinoši piepildīta Valkīrā, un labi saprotot, ka arī alūzijas ar seriālu ir apzinātas un mērķtiecīgas, tomēr kaitina Vāgnera mūzikas iesprostošana sašaurinātā mietpilsoņu istabiņā, šaurā domāšanas kastītē. Tā pašā saknē neatbilst Vāgnera mūzikas garam, lai gan atsevišķi ir interesanti vērot sulīgos tipāžus un vidi: hipiju midzeni ar marihuānas audzētavu guļbūves būdiņā, Gībihungu ģimenītes bezjēdzīgās seksuālās rotaļas ar varas simboliem pilnajā, ar ādu iztapsētajā un briežu ragiem rotātajā istabā, traģikomiski pompozās, skandalozās kāzas un varoņa bēres, Zīgfrīda nogalināšana ar desiņu iesmu kopīgajā pirtī... Bet nav fināla. Vienkārši nav, jo zeme un Valhalla nevis deg un sadeg, bet paliek, kur stāv, savā ikdienišķajā reālismā, pat nesākot izmantot gaismojuma spēku, kas te gan būtu īstajā vietā.
Prasme likt lietā ironiju ir Kairiša režisora rokraksta īpašība, kuru vērtēju augstu. Tieši ironiskais skatījums savulaik izaicinoši notrausa putekļus no P. Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins, ar inscenējuma līdzekļiem reabilitējot «liriskajās ainās» zaudēto Puškina ironisko skatījumu uz laikmetu. Ironija veselīgi sapurināja skatītāju arī dažās Mērnieku laiku ainās Nacionālajā teātrī. Taču Dievu mijkrēslī Kairiša ironija jau pārvēršas par klaju grotesku. Piezemētie tēli un attiecības iebaksta kā ar pirkstu acī. Te nav Vāgneram raksturīgās daudzlīmeņu dimensijas, interpretācijas plašuma. Ir tikai zemākais līmenis: mietpilsoniska, degradēta, alkatīga, varaskāra, trula, izvirtusi sabiedrība, kuras varoņi pārņemti ar atbilstoša līmeņa problēmām un darbībām. Turklāt ar atsevišķiem gegiem nepārprotami uzsvērts, ka šis stāsts risinās Latvijā.
Bet vai tik vien varam šodien atrast un saskatīt Vāgnera kodā? Iestudējums līdzinās tipiski amerikāniskajiem, uz mākslu nepretendējošajiem filmu stāstiem par iesaldētiem varoņiem, kuri pamostas citā laikmetā. Kamēr snauduši, tikmēr tieši stulbākā cilvēces daļa ir visaktīvāk vairojusies. Tāpēc atmosties nākas trulā stulbeņu sabiedrībā, kur pat kinoteātrī uz lielā ekrāna tuvplānā publikai rāda tikai masīvu, pliku dibenu. Un publika smejas, priecājas, jo tai ar to pietiek, un tāda ir nākotnes komēdija. Vai arī Latvijas Nacionālajā operā drīz vairs nebūs iestudējuma bez plika dibena?