Tā ir sen pamanīta īpatnība: tiklīdz Krievijai ar kādu valsti sākas akūti politiski sarežģījumi, mēdz parādīties Krievijas galvenais sanitārais ārsts, kas aizliedz kaut kādu pārtikas produktu importu no «vainīgās» valsts. Iegansts tiek atrasts - sanitārās normas un rūpes par Krievijas iedzīvotāju veselību, lielu iztēli nevajag. Tā bija ar Gruzijas vīniem un minerālūdeni Boržomi, tā bija ar Latvijas šprotēm.
Pirms dažiem gadiem notikušajā Krievijas un Baltkrievijas «gāzes karā» viss bija vienkāršāk - parāds jāatdod. Šoreiz viss ir krietni komplicētāk.
Kopš tagadējā Krievijas premjera Vladimira Putina prezidentūras laikiem Kremlis redz savu valsti kā vienu no pasaules lielvarām, kaut arī Krievija ir tikai PSRS atblāzma. Maskava nav gatava pārskatīt savu viedokli jautājumā par «interešu zonām», kas mūsdienās uzskatāms par anahronismu. Līdz šim bija pamats uzskatīt Baltkrieviju par Krievijas visstabilāko satelītu. Abu valstu īpašo attiecību pamati maijā tika pie vērā liekamas plaisas.
Baltkrievija pievienojās Eiropas Savienības (ES) projektam Austrumu partnerība, kas nozīmē vien ES plašāku un padziļinātāku sadarbību ar bijušās PSRS Eiropas daļas teritorijā esošajām jaunajām valstīm.
Ir lietas, kuras Kremlis uztver slimīgi, jo, raugi, «lielvarai» nav lūgta atļauja. Tā tas ir, piemēram, ar pretraķešu projektu, kura objektus paredzēts izvietot Polijā un Čehijā. Attieksme pret Austrumu partnerību nav tik kāpināta, taču Krievija visaugstākajā līmenī paudusi bažas par iespējamām «partnerattiecībām pret Krieviju». Patiesībā Austrumu partnerībai vismaz tuvākajā laikā nekāda vētrainā attīstība nav paredzama, taču tas vismaz ir perspektīvs projekts. Atšķirībā no Krievijas un Baltrievijas kopīgas valsts izveidošanas, kas ir nedzīvi dzimis projekts.
Iecere par abu valstu apvienošanos radās pirms 12 gadiem, un sākotnēji bija domāta līdztiesīgu valstu savienība. Vienā no līguma variantiem pat bija ieskicēts, ka kodolportfelītis pamīšus būs katras valsts prezidenta pārziņā. Visai drīz radās sarežģījumi, kas ir aktuāli arī tagad. Uzskatāmākais no tiem ir nauda. Ja ir apvienota valsts, jābūt kopīgai naudai un ne vairāk par vienu naudas emisijas centru. Te nu «slāvu māsiņas» pie kopsaucēja nav tikušas arī šobaltdien.
Savas pirmās prezidentūras laikā Putins izveidoja konstitūcijā neparedzētus septiņus t.s. federālos apgabalus un piedāvāja Baltkrievijai kļūt par astoto. Reāls variants, tikai bez jebkādas līdztiesības. Noraidoša attieksme pret klaju «aprīšanu» laikam gan ir vienīgais, kas vieno Baltkrievijas batjku Aleksandru Lukašenko un sadrumstaloto politisko opozīciju.
Krievija savā ziņā kļuva par Baltkrievijas izejvielu piedēkli - nāca lētā gāze un nafta - un svarīgāko noieta tirgu. Vairāk nekā 40% Baltkrievijas eksporta nonāk ES valstīs, taču to veido galvenokārt mēslojums un naftas pārstrādes produkti, lielum lielā daļa no pārējā, ko nu spēj saražot Baltkrievijas energorijīgā sociālistiskā rūpniecība, nonāk Krievijā. Tāpat kā 90% eksportēto Baltkrievijas lauksaimniecības izstrādājumu.
Varbūt tā nav galīgā izvēle, turklāt to vēl var pārspēlēt, taču izskatās, ka Lukašenko ir devis priekšroku Austrumu partnerībai un nevis Baltkrievijas saplūšanai ar Krieviju. Ir kāda zīmīga lieta. Kopš pagājušā rudens Krievija prasa, lai Baltkrievija atzītu Abhāzijas un Dienvidosetijas valstisko neatkarību. Sākumā Lukašenko vienkārši vilka garumā - jāievēlot parlaments, tas arī lai lemjot par atzīšanu. Oktobrī «ievēlēja». Baltkrievijas «parlaments» jau ļoti sen neko nav lēmis, tikai balsojis, kā jābalso, lai nesadusmotu batjku. Jautājums par Abhāzijas un Dienvidosetijas atzīšanu tā arī nav parādījies darba kārtībā. ES nostāja šajā jautājumā ir labi zināma, un abu Gruzijas separāto provinču atzīšana par suverēnām valstīm Baltkrievijai aizvērtu durvis uz Austrumu partnerību.
Lai nu kā palaikam gājis citās jomā, taču militārajā Krievijas un Baltkrievijas līdzšinējā sadarbība bijusi gandrīz nevainojama. Nupat, neierodoties Maskavā, Lukašenko samaitāja Krievijas ilgi loloto savulaik septiņu NVS valstu radītās aizsardzības organizācijas ātrās reaģēšanas spēku izveidošanu. Lēmumu pieņēma. Organizācijas statūti prasa konsensu - tā Minska, un apstrīd lēmuma leģitimitāti. Maskava uzskata, ka viss ir kārtībā. Visticamāk, puses paliks katra pie savām domām.
Ko Lukašenko režīms nozīmē Baltkrievijas sabiedrībai, tas ir atsevišķs temats. Taču šobrīd ir noprotams, ka oficiālā Baltkrievija vēlas izslīdēt no Krievijas žņaudzošā apskāviena, bet Kremlis - to nepieļaut. Zīmīgs ir kāda augsta Krievijas prezidenta administrācijas ierēdņa publiskajā telpā paustais, ka «vai tad viņam apnicis būt par prezidentu?». Tas par Lukašenko.