Vismaz no valsts naudas piešķīrumiem - šis darbs tapis bez piedalīšanās konkursos par valsts finansējuma sadali un uzskatāmi akceptē tēzi - ja grib, tad var. Ko var? Uztaisīt skatāmo, kas, protams, nebrauks ar tankiem pa tautas likteņtakām, bet skatītājam, kurš negrasās sekot latviešu kino niansētajām trīsām un norisēm, patiešām atgādinās «īstu filmu». Turklāt ar tā saucamo populāro ļautiņu piedalīšanos: _Pasažieros_ aktrises ampluā sev piemēra Binnija Ārberga, skaistumsalona īpašniece, kura popularitāti guvusi kā režisora Džilindžera (eks) dzīvesbiedre. Džipa šoferīti spēlē Borowa MC mūziķis Aigars Runčis, filmā darbojas arī topošā aktrise Ieva Āva, Guntis Krivms un sen nemanītais aktieris Enriko Avots. Visu šo kompāniju kopā ir savācis jauns režisors Jurģis Tūbelis, savukārt krievu autora Viktora Slavkina lugu, kas ir filmas pamatā, scenārija formātā pārstrādājis prozaiķis Pauls Bankovskis. Filmas operators Kaspars Braķis ir arī viens no tās producentiem kopā ar Laimu Freimani.
Jāatzīst, to īso mirkli pērnā gada nogalē, kad Pasažieri pavīdēja uz ekrāna kinoteātrī Cinamon, palaidu garām. «Šaurās aprindas» gan veikli apskrēja stāsts par kādu televīzijas korespondenti, kura, sūtīta vākt skatītāju viedokļus pēc filmas seansa, ar pārsteigumu konstatējusi, ka zālē bijis viens vienīgs Pasažieru vērotājs - turklāt tur nokļuvis nevis latviešu kino patriotisma, bet gan siltuma dēļ. Iespējams, Pasažieru izlaišana uz kinoekrāna bija pārāk liela ambīcija - mazbudžeta videofilmai grūti cīnīties ar tehniski perfektām Holivudas vienībām, tālab šīs skatāmvielas «iedabūšana» ripulī - filmas izlaišana DVD - nodrošina tai adekvātāku formātu, piemērotu TV ekrānam.
Pasažieru darbība teju bez izņēmuma norisinās džipa salonā, kur bez brīdinājuma tā šoferim (A. Runčis) iezveļas vīrietis ar ciema pavedēja liktenīgo apbružātību (G. Krivms), viņam līdzās - smuks zaķītis (I. Āva), ar kuru tikko pavadījis nakti. Džipa šoferim tiek dots uzdevums braukt uz centru. Šoferis, kam ierādīta gan anonīma vedēja, gan pasīva klausītāja, gan arī varoņu likteņu «sakārtotāja» funkcijas, tā arī vadā viņus pa Rīgas ielām. Vispirms pavedēju un zaķi, tad pavedēju bez zaķa, tad blondo sieviņu (B. Ārberga) un viņas applukušo radošo brūtgānu (E. Avots), lai galu galā visu šo četrotni, kas nemitīgi melo - viens otram, šoferim, paši sev un galu galā skatītājam - sapulcinātu vienā mašīnas salonā. Pasažieru dramaturģija ir groda un arī veiksmīga - koncentrētais spēles laukums/mašīnas salons attaisnojas gan kā finansiāli askētiskās filmas darbības vide, gan kā placdarms attiecību piņķeru purināšanai.
Tas, ka jums liksies - gali kopā nesienas, tikai pirmajā brīdī šķiet defekts, jo melu koncentrācija varoņu dzīvēs ir tāda, ka kaklu var nolauzt ne tikai skatītājs, bet arī viņi paši - piņķera mudžinātāji. Ko secināt? Pasažierus to raito dialogu dēļ TV ekrānā var noskatīties ne ar mazāku interesi kā kārtējo kāda lokālā seriāla sēriju. Citās kategorijās par Pasažieriem, iespējams, varētu runāt, ja režisors būtu uzticējis nevis «populāru personību» šarmam, bet profesionāliem aktieriem. Jo, kā zināms no gadījuma ar vēl vienu neatkarīgo latviešu filmu Es gribu tavu meiču!, dzeltenā prese kā filmu mārketinga instruments Latvijā nestrādā.