Auskaru un filcu darinātāju patlaban Latvijā ir pārpārēm, bet žabo ir kas neierastāks. Devos pie Ineses uz Saldu un, žabo, protams, bija tikai iemesls sarunas sākšanai. Inese «izšuva» krāsainu Latvijas pilsētas ainavu: par aizbraucējiem, par palicējiem un prasmēm, kas noder.
Kur tad iesim?
«Annas draudzenei vajadzēja dāvanu,» Inese stāsta, ka kādu brīvdienas vakaru, kad meita Anna bija atbraukusi uz Saldu, abas domājušas, ko varētu draudzenei uzmeistarot. Auskarus, krelles? Nē, tie jau viņai ir. Varbūt žabo? Sameklējušas melnu mežģīni un šuvušas. Dāvana patikusi ne tikai jubilārei, bet arī viņas draudzenēm. Kārotāju loks pieaudzis, un Anna nolēmusi ielikt sludinājumus avīzē. «Tobrīd gan vēl žabo nebija tik populāri kā tagad - pilna Rīga,» Inese medijos novērojusi, ka interesanti žabo ir Gundegai Skudriņai, Sindijai Vildei un arī Jānim Šipkēvicam junioram. Arī Inesei nesen bijis pasūtījums kādam kungam, taču tas vēl topot, jo «jāpiedomā. Nevar jau tik gaisīgi kā meitenēm».
Uz Rīgu pie klientiem žabo aizceļo reizi mēnesī: kad tiem pakaļ uz Saldu atbrauc Anna vai arī tad, ja Inese mantību pati «uzliek uz autobusa». Dažkārt šoferi jokojot pajautā: «Vai sainī nav bumba?» Rotas uz galvaspilsētu ceļojot tāpēc, ka Saldū nav pieprasījuma. Ja tomēr žabo pasūtot, tad kādai konkrētai iziešanai. Piemēram, nesen kāda kundze pucējusies apaļai jubilejai - pie zilā apmetņa pieskaņojusi violetu žabo. Inese stāsta, ka no nodarbes nekādas peļņas neesot. Jāpērk audums, diegi, lentītes. «Kad interneta veikalos ieraugu kādu jaunu pērli, uzreiz gribas nopirkt un jau domāju, kāds varētu izskatīties žabo.»
Viena ar kaķi
Inese ir pašnodarbinātā un desmito gadu izplata Avon kosmētiku, taču «tur jau arī, tāpat kā visur citur, nekas neiet uz augšu». Savulaik apmeklējusi gan stila, gan kosmetologa kursus un pašai bijis arī savs neliels kosmētikas kabinets, taču «nebija īstais laiks», tomēr joprojām esot darba kārtībā un, ja kādam esot par maz caurumu, varot izšaut. Kad pērn likvidēja Saldus slimnīcu, kur Inese 20 gadu bija strādājusi par medmāsu ginekoloģijas nodaļā, viņa aizbrauca ciemos pie vīra un dēla, kuri strādā Norvēģijā. Vīrs Viktors tur strādā kopš 2003.gada un savā profesijā - kā kokapstrādes speciālists renovē mājās. Dēls ar draudzeni uz Norvēģiju aizbraukuši pērn: abi strādā kādā viesnīcu tīkā, paralēli vēl uzkopjot privātmājas. Inese stāsta, ka dēla draudzene par aizbraukšanu izlēmusi, kad sociologos maģistrantūras 2.kursam apgrieza budžeta vietas. Arī dēlam ir augstākā izglītība - kokapstrādē. Gadu bijis pašam savs mēbeļu bizness, pat pasūtījumi Londonā, taču līdz ar krīzi krities pieprasījums. Atgriezusies Latvijā, Inese pāris mēnešu jutusies sadrūmusi - viena pati vairākās istabās ar kaķi. Latvijā dzīvo Ineses meita Anna, kura ir maģistre un strādā Rīgā PR jomā, otrs dēls mīt Saldus pusē. Celtnieks. Ar simtlatnieku stipendiju nepietiek, lai atmaksātu kredītu par māju un uzturētu ģimeni, kurā aug divi bērni. Viņš, protams, domā par braukšanu uz ārzemēm.
«Ja žabo izies no modes, gan tā vietā nāks kas cits. Nav taču tā, ka nav nekā,» Inese prāto. Pērn drūmumu pārvarēt viņai palīdzējusi tikai žabo šūšana un kreļļu vēršana. Jā, viņa darina arī krelles. Tām ir piekrišana Saldū, tās iepatikušās arī vīra bosa sievai Norvēģijā. Uz pavasari atkal ir pasūtījums. Kad Lieldienu brīvdienās ciemos būs vīrs un dēls, krelles aizvedīs. Bet brīvdienās gan krelles pie malas - ceps kotletes. Vīriem garšo.