Diskusijā par valsts ģimenes pabalstu jeb astoņiem latiem mēnesī, ko maksā vecākiem par katru bērnu, es palieku pie viedokļa, ka līdzšinējā kārtība ir nejēdzīga. Tāpēc, ka pabalstu saņem arī tie vecāki, kuri saviem pirmklasniekiem bez īpašas piepūles var nopirkt dārgu mobilā telefona aparātu. Tā nav lietderīga valsts naudas tērēšana laikā, kad valstī ir daudz bērnu, kuriem katrs lats ir no svara.
Ierēdņi un politiķi min argumentu, ka šis pabalsts ir nevis sociālā palīdzība, bet universāls pabalsts pēc Eiropas labklājības valstu parauga, lai atbalstītu visus bērnus neatkarīgi no vecāku ienākumiem. Ir jau labi, ka valsts centusies tādu ieviest, un sākotnēji tas arī bija lielāks un diferencēts atkarībā no bērnu skaita ģimenē, bet krīzes iespaidā samazināts līdz astoņiem latiem par bērnu. Kā redzams, tad nekas nav akmenī iecirsts, arī Eiropas pieredzes piemērošana Latvijas apstākļos. Katrai valstij un sabiedrībai ir savas īpatnības un savas attīstības stadijas. Tās ir godīgi jāvērtē, un reformas jāveic atbilstīgi sabiedrības vajadzībām, nevis abstraktiem argumentiem.
Tādēļ pabalsta reformai būtu jāsākas nevis ar matemātiskiem aprēķiniem sešos variantos un pensionāru rīdīšanu pret vecākiem ar bērniem, bet gan līdzšinējās sistēmas darbības skaudru izvērtējumu. Visām pašvaldībām, bāriņtiesām, sociālajiem dienestiem, skolām un bērnudārziem noteikti ir sava pieredze un sakāmais par to, kā pabalstu sistēma ir strādājusi līdz šim, kādi ir plusi un mīnusi. No esošajām tendencēm un pieredzes var izdarīt secinājumus par mums piemērotāko risinājumu.
Nav taču nekāds noslēpums, ka daļai sabiedrības «bērnu nauda» gadiem ir bijis vienīgais iztikas avots un tāds dzīves veids izvēlēts apzināti, ar nolemtības zīmi apzīmogojot savu bērnu jau šūpulī. Tad būtu jādomā, kā mērķtiecīgāk atbalstīt šos bērnus un vienlaikus «audzināt» viņu vecākus. Tāpat nav nekāds noslēpums, ka ģimenēm, kam ir labi ienākumi, tie astoņi lati, lai cik ciniski tas liktos trūcīgākiem cilvēkiem, tiešām nerada būtisku atšķirību kopējos ienākumos, pat ja ģimenē ir divi vai trīs bērni. Toties šiem vecākiem noteikti būtu noderīgākas nodokļu atlaides un citi netieša atbalsta veidi, kaut vai pieejamāku un labāku skolu un bērnudārzu veidā.
Mūsu valstī ir liela nevienlīdzība, stabili un ilgstoši ir attīstījusies divu ātrumu sabiedrība, un tāds universāls plāksteris nav sevi attaisnojis kā brīnumlīdzeklis. Varbūt ir jāsaņem drosme un jāpasaka, ka universāla sistēma tomēr nestrādā, tāpēc lietderīgāk ir bērnus atbalstīt citos veidos. Latvijas valsts nav tik liela, un bērnu mums nav tik daudz, lai mēs nebūtu spējīgi apzināt visu bērnu stāvokli un palīdzēt izaugt ikvienam bērnam, kuram palīdzība tiešām ir vajadzīga.