Plāksteris, kas neārstē

Es nezinu, kas ir S.Upleja, nedz arī to, vai viņai pašai ir bērni (kas dotu tiesības runāt šajā jautājumā) un kāds ir viņas atalgojums. Tomēr mani kā 2 bērnu māti aizskar viņas kategoriskais tonis un vēlme uzstāties tautas vārdā. Jau pirmajā rindkopā izskan vāji slēpts aizvainojums pret tiem vecākiem, "kuri saviem pirmklasniekiem bez īpašas piepūles var nopirkt dārgu mobilā telefona aparātu". S.Upleja, acīmredzot, nav informēta, ka dārgos aparātus mobilo sakaru operatori pirmklasniekiem jau kuro gadu dāvā par velti...Es zinu, jo man pašai ir pirmklasnieks. Tāpat zinu to, cik dārgi vecākiem izmaksā tas, ko pēc likuma valsts itkā nodrošina par velti - mācības, veselības aprūpe utt. Protams, ka pabalsts ir samērā simbolisks, to pateiks jebkurš strādājošais. Tomēr, uzkrājot to gada garumā un par vairākiem bērniem, rodas zināms atspaids. Nevajag, Sanita, slēpties aiz liekvārdības: "Šiem vecākiem noteikti būtu noderīgāki citi netieša atbalsta veidi, kaut vai pieejamāku un labāku skolu un bērnudārzu veidā". Kas, interesanti, ar to gan ir domāts un cik gadi mūsu valdībai būtu vajadzīgi, lai nodrošinātu kādai vecāku kategorijai "pieejamākas un labākas" skolas?! Ziniet, man šīs diskusijas par tā jau nabadzīgā bērnu pabalsta sa/pār-dalīšanu liekas zemiska un ciniska matu skaldīšana - laikā, kad valstī bērnu jau tā ir mazāk nekā pensionāru!!! Tas patiesībā ir nevis pabalsts, bet attieksmes rādītājs - vajag valstij tos bērnus vai nē. Un vēl, Sanita, plāksteris jau pēc definīcijas nemēdz ārstēt - tas tikai ...piesedz caurumu. Tieši tā, kā tas ir arī šoreiz. Tikai šajā gadījumā tas caurums ir krietni lielāks par plākstera iespējām.