Taču ne ar krāsām, bet ar plastilīnu. Aloidai jau ir bijušas vairākas izstādes dzimtajā Daugavpils rajonā, arī Rīgā, izstāžu zālē _Arsenāls._ Tagad līdz nedēļas beigām viņas darbu izstāde ar nosaukumu _Latgale_ no plastilīna apskatāma Daugavpils Poļu kultūras centrā. Aloida atzīst, ka ir nelabojama optimiste un visās dzīves nedienās cenšas ieraudzīt gaišo pusi. Arī viņas gleznas ir gaišas un siltas.
Ar dēla plastilīnu
Aloida Kucina dzimusi 1947. gadā Daugavpils rajona Sventes pagastā, visu mūžu nostrādājusi par medicīnas māsu Daugavpilī un Ilūkstē, pēc tam - rūpnīcas Lokomotīve sporta kompleksa ūdensdziedniecības kabinetā, taču no turienes 1999. gadā nācās aiziet štatu samazināšanas dēļ. Līdz pensijai vēl bija laiks, nācās domāt, ko darīt, lai pārvarētu depresiju. «Cik ilgi sēdēsi un skumsi, izdomāju pati sev nodarbošanos. Zīmēt man paticis jau kopš bērnības - ar akvareļkrāsām, guašu, eļļu, bet toreiz atradu mājās plastilīnu, kas bija saglabājies kopš dēla Edgara skolas gadiem. Pamēģināju klāt uz papīra, iepatikās.»
Aloida atklāj, ka plastilīnu viņa klāj plānā kārtiņā ar nazīti uz cieta papīra, vislabāk kartona. «Viss tāpat kā ar eļļas krāsām -uztaisu paleti, jaucu kopā, lai panāktu dažādus toņus, jo plastilīnam ir nabadzīga krāsu gamma. Neko ar zīmuli nezīmēju, uzreiz lieku plastilīnu. Dabas skatus veidoju pēc fotogrāfijas, jo ārā ar plastilīnu grūti darboties, ātri sacietē.»
Savām gleznām Aloida izmanto parasto plastilīnu, nesen viņai uzdāvināts Anglijā ražotais plastilīns, kam gan esot košas krāsas, taču pēc struktūras tas esot pārāk graudains un tik labi nelīpot. Tieši gleznas Aloidai toreiz palīdzējušas atrast jaunu darbu - kad Naujenes pagastā sarīkota pirmā izstāde, pagasta priekšsēdētāja piedāvājusi Aloidai strādāt par sporta zāles apkopēju un dežuranti.
Ģimene atbalsta
Poļu kultūras centra direktore Žanna Kulakova stāsta, ka izstādes apmeklētāji, ieraugot gleznas, esot pārsteigti un pat cenšoties tās aptaustīt, lai pārliecinātos, ka eļļas krāsu vietā tik tiešām ir parasts plastilīns. «Parasti visi domā, ka no plastilīna var veidot tikai figūriņas. Aloida jeb, kā mēs saucam, Oļa tik tiešām ir unikāla! Es nezinu nevienu citu Latvijā, kas šādā tehnikā gleznotu. Viņa ir apbrīnojami stipra sieviete, viena pati uzaudzinājusi trīs dēlus, no tiem vienu audžudēlu, kuru adoptējusi, kad Žeņam bija desmit gadu. Ja jūs redzētu, kā šie nu jau lielie zēni izturas pret mammu, kā viņi to dievina, ciena un palīdz, it sevišķi Žeņa.»
Stāstot par dēliem, Aloida staro. Visi esot ieguvuši labu izglītību, vecākais, Edgars, beidzis Sporta akadēmiju, strādā Naujenes pagasta jaunatnes centrā. Vidējais, Ivans, pabeidzis Rīgas Starptautisko Ekonomikas un biznesa augstskolu, zina daudzas valodas, tagad strādā Anglijā datoru firmā. Jaunākais, Jevgēņijs, izmācījies par pavāru, ir šefpavārs Īrijā. Tā sanācis, ka dēlus viņai tik tiešām nācies uzaudzināt vienai, taču nesen dzīve brīnumainā kārtā pavērsusies uz citu pusi. «1990. gadā mēs ar vīru izšķīrāmies, tagad pēc 20 gadiem atkal sagājām kopā. Ko padarīsi, es viņu pieņēmu, bērnu tēvs taču, tomēr savējais, ne svešs.»
Sapnis - svētbilde
Aloida Kucina augusi astoņu bērnu ģimenē kā pastarīte, viņai dzimtā ir poļu valoda. Vecāki bijuši ļoti strādīgi, tēvs pratis daudzus darbus, arī kurpnieka amatu, mamma šuvusi, saime apkopusi savu saimniecību, trūkumu nepazinuši. Arī tagad Aloida vasarās brauc uz dzimto Sventi, kur kopj dārzu. «Vasarās nav laika gleznot, jāstrādā dārzā, jālasa ogas, sēnes. Ziemā, tad - gan adu, gan gleznoju.»
Aloida atzīstas, ka viņai ir daudz ideju, kuras vēlētos īstenot. «Gadi iet uz priekšu, esmu pārcietusi septiņas operācijas, bet vai tad to var pateikt? Nē, es esmu optimiste! Nokritu no kāpnēm, pieceļos un eju tālāk. Man bija sapnis uzgleznot dzimtās mājas, to esmu izdarījusi, tagad vēl gribu pamēģināt gleznot portretus. Arī svētbildi gribētu uzgleznot.»