Universitātē vīrieši atver durvis un palaiž pa priekšu. Visi uzsmaida un apvaicājas, kā klājas, un es jau esmu sapratusi, ka gaitenī sastaptie cilvēki īsti nemaz negaida atbildi, kur nu vēl pretjautājumu, kas viņus tikai lieki aizkavētu. Un mani nemaz neuztrauc, ka viņus neinteresē, jo mani jau arī tā pa īstam ne.
Anglijā ir Londona, kurā, šķiet, gluži kā tādā brīnumlādītē ar naudu atslēdziņas vietā var atrast visu iespējamo, ko vien kārojas: Topshops, Keita Mosa, neskaitāmi koncerti un izstādes... Janvārī, pēc brīvdienām Berlīnē atgriežoties Braitonā, šķiet, ka sācies pavasaris. Pa parkiem skraida vāveres (svētdien pa logu redzēju, kā viena mūsu mājas pagalmā nočiepa maizes doniņu), un naksnīgajās Braitonas ielās esmu satikusi pāris lapsu, kuras, visticamāk, pārbauda piemājas atkritumu saturu. Starp citu, nekur citur, izņemot Braitonu, neesmu redzējusi tik lielu vintage veikaliņu un rudmatainu cilvēku koncentrāciju. Šeit strādājošajiem studentiem ir jāmaksā ļoti mazi nodokļi, nav jāmaksā par ārsta pakalpojumiem, izņemot zobārstu. Arī studiju kredīts jāsāk atmaksāt, kad pelni noteiktu naudas summu gadā. Un pats galvenais, kāpēc galu galā es šeit dzīvoju, - te ir iespēja universitātē studēt fotogrāfiju.
Par mīnusiem. Īre un komunālie maksājumi ir augsti un «aprij» pusi algas. Saimniece ieslēdz apkuri vien uz pāris stundām dienā, regulāri pamāca, ka dušā nedrīkst uzturēties pārāk ilgi, elektrisko tējkannu nevajag pieliet pilnu ar ūdeni, traukus labāk mazgāt aukstā ūdenī un veļas mašīnu piepildīt pilnu. Es nevaru atļauties īrēt atsevišķu istabu. Dzīvoklis vismaz vienmēr ir nevainojami tīrs. Savukārt mana draudzene Kate, kura Anglijā studē videomākslu, žēlojas, ka viņas dzīvokļa biedri allaž pēc sevis atstāj netīras trauku kaudzes vai labākajā gadījumā - krūzītes ar Fairy putām.
Šeit ir ļoti maz jauku, mājīgu bāru, kuros pasēdēt ar draugiem. Vieni vienīgi bezpersoniski, skaļi pabi. Viktorijas laika mājas, lai cik pievilcīgas izskatītos, ir gaužām nepiemērotas dzīvošanai, jo aukstums un mitrums spraucas iekšā no katra stūra. Joprojām nezinu, kā apieties ar atsevišķajiem krāniem aukstajam un karstajam ūdenim, kaitina britu apsēstība ar tepiķiem, ar kuriem tiek izklāti ne tikai dzīvokļi, bet arī viesnīcas un vilcieni. Dzīvoju pastāvīgās bailēs neizgāzt vīna glāzi istabas vidū. Parki ir pārspīlēti sakopti, pludmale nobērta ar sīkiem akmentiņiem, lai gan dabiski bijusi smilšaina, un kronis visam - apaļīgas meitenes iespīlējas apspiestos legingos.