Mazliet ir. Ir skaidrs, ka Latvijas politikā pietrūkst analītikas, domas dziļuma. Tas pat nav saistīts ar priekšvēlēšanu programmām vai konkrētiem mūsu jautājumiem. Piemēram, jautājums par mikrouzņēmuma nodokli. Vieniem šķiet, ka tādu vajag, Finanšu ministrijai šķiet, ka vajag citādi, vēl kādam šķiet, ka noderētu vēl citādi… Visi balstās uz «šķiet». Saruna notiek pieņēmumu līmenī. Valstī vispār pietrūkst uz ekonomikas jautājumiem fokusētas domnīcas, tāpēc, starp citu, LTRK ir pieņēmusi lēmumu dibināt Krišjāņa Valdemāra fondu, kura viens no uzdevumiem būtu akumulēt līdzekļus, kas savukārt izmantojami kvalitatīvas analīzes veikšanai par ekonomikai svarīgiem jautājumiem. Jo, redziet, Latvija pilnīgi droši ir pasaules valstu pirmajā desmitniekā, ja runa ir par dažādu stratēģiju skaitu un biezumu, bet pats šis lielais skaits jau netieši liecina, ka mums ir pārāk izkaisītas prioritātes, ka īstas stratēģijas nav.
No uzstādījumu viedokļa man pietrūkst šāds: labāk lai partijas uzņēmējiem nesola visādus labumus, labāk lai apsola vismaz netraucēt strādāt.
Piekrītu, tas arī būtu daudz… Atklāti sakot, man joprojām ir jautājums, cik partijas pašas nopietni uztver to, ko sarakstījušas. Pirms iepriekšējām bija varens stāsts: mēs kādas partijas pārstāvim sakām, ka jums tur rakstīts tas un tas...
Un šamējais nemaz to nezina?
Nu, tā arī gadās, bet bija vēl interesantāk… Tas cilvēks saka, ka nav tur tā rakstīts... Kad mēs esot to programmu izdrukājuši? Mēs sakām, ka tajā pašā dienā no rīta. «No rīta bija - tagad nav.» Tā nav anekdote. Un kā lai vēlētājs nopietni uztver šīs programmas?
Atbildot uz jūsu sākotnējo jautājumu, jā, tā ir kaite, kas nemainās. Mēs vēl šorīt bijām Saeimā, kur vienā no komisijām spriež par kādu labojumu vienā likumā. It kā sīkums - nu, tur uzņēmuma grāmatvedei stundas darbiņš vienreiz mēnesī papildu atskaites, pārskata sataisīšanai. Sīkums - to pat par birokrātiskā sloga palielināšanu it kā nevar saukt. Tā domā viņi. Bet! Ja mēs paņemam vidējo apmaksas likmi, uzņēmumu skaitu, uz kuriem tas attiecas, tad, elementāri sarēķinot, redzam, ka gadā šis «sīkums» izmaksā vismaz 6,7 miljonus eiro! Bet tā jau, redz', neviens tur nerēķina. Mēs savulaik smējāmies, ka vajadzētu, šādi pārvēršot dažādus jauninājumus naudas izteiksmē, pēc valdības sēdēm tā arī paziņot: šodien MK Latvijas biznesam pielēma papildu izdevumus 10 miljonu apmērā, iepriekšējā sēdē - 15 utt.
Varu iedomāties, kā veidojas programmu vienveidība: ik partija seko, lai arī tās programmā būtu kaut kas par to, kas būs citiem. Lai būtu. Bet vai ir tēmu bloki, kas uzņēmēju skatījumā vienkārši ir «izkrituši» no programmām?
Šī priekšvēlēšanu cikla pirmās debates bija veltītas nodokļiem un finanšu pieejamībai. Par finanšu pieejamības jautājumiem daļai partiju piedāvājuma faktiski nebija. Lai gan, ja skatāmies globālo konkurētspējas indeksu, tad redzam: Latvijas uzņēmējiem problēmu pirmajā trijniekā ir finanšu pieejamība (paralēli birokrātijai un nodokļu politikai). Ja viena no trim blokiem nav, tad jautājums, cik nopietni politiķi vispār domā par ekonomiku.
Šķiet, ir tēmas, par kurām viņi vienkārši vairās runāt, piemēram, par darba roku trūkumu. Tēzes par «aizbraukušo atgriešanās veicināšanu» ir laba lieta, tomēr vēl labāk būtu, ja tiktu runāts arī par to, vai būs nepieciešams ievest darbaspēku no citām valstīm utt.
Tā ir plašāka tēma. Piemēram, kādēļ lai uz Latviju nāktu kādi lieli investori, ja viņi redz, ka vietējais tirgus brūk kopā demogrāfisko problēmu dēļ. Mēs rēķinājām, cik cilvēku Latvija zaudē ik dienu. Ja skatāmies mirstības pārsvaru pār dzimstību, tad tie ir 21 cilvēks dienā! Ja skatāmies aizbraucošo pārsvaru pār tiem, kuri iebrauc, tie ir 39 cilvēki dienā. Es nezinu, vai statistikas datiem var ticēt, tomēr rodas secinājums, ka ik dienu zaudējam 60 cilvēku. Lieki teikt - pat ja tie būtu 50, tas ir vājš mierinājums. Un uzņēmējiem (pat ja noliekam malā patriotismu, domāšanu par valsti kopumā) rodas jautājums: kurš te strādās, kurš te pirks mūsu preces un pakalpojumus? Un to nu gan gribētos partiju programmās redzēt - kā no šī apburtā loka izrauties? Ja runājam par aizbraukšanu, iemesls it kā skaidrs - cilvēkiem nav pietiekoši naudas. Tomēr, lai cik tas būtu skaidrs, konkrētus risinājumus partiju programmās es neredzu. Un jāatzīst, ka šī fokusa nav arī neatkarīgi no vēlēšanām. Savulaik mums izdevās Nacionālās attīstības plānā ielikt šo «ekonomiskā izrāviena» tēmu. Diemžēl tā nesazarojas pašā plānā, un rezultātā šis vārdu savienojums «ekonomiskais izrāviens» ir kā zapiņam pielikta mersedesa firmas zīme, kas zapiņu par mersedesu, protams, nepadara.
Un tad - paralēli demogrāfijas «bedrei» mums draud vēl viena, par kuru vispār nerunā. Nav noslēpums, ka lielā mērā Eiropas Savienības fondi silda mūsu ekonomiku. Nediskutējam tagad par to, vai šī nauda vienmēr tiek izlietota lietderīgi, jo, mazliet ciniski sakot, pat ja kaut ko uzceļ lieku, cilvēkiem vismaz algas samaksā. Bet pēc 2020. gada šādas naudas nebūs...
Kāpēc? Būs jauns plānošanas periods, un gan jau būs. Es ālējos, protams.
Nedomāju, ka Eiropa vienmēr būs tik dāsna pret mums. Ja ir viedoklis (piemēram, finanšu ministrs to paudis), ka iekasētais apjoms procentos no IKP nenodrošina mūsu vajadzības, tad, samazinoties Eiropas naudas plūsmai, tā šķēre kļūs vēl asāka. Un faktiski ir tā, ka nākamajai Saeimai ir tieši tik daudz laika, lai ieliktu pamatus minētās problēmas risināšanai.
Ir lietas, kuras negatīvi ietekmē mūsu konkurētspēju un kuras ietekmēt grūti, piemēram, tirgus lielums. Savukārt tādas kā nepietiekoša saražotās produkcijas sarežģītība (61. vieta pasaulē), zems inovāciju līmenis - tie ir risināmi jautājumi!
Uz visa šī fona mēs redzam kopējo politisko noskaņu, kuru varētu aprakstīt tā: kā pareizāk, taisnīgāk sadalīt esošo pīrādziņu. Tas viss ir labi, bet tas pīrādziņš ir mazs, un pirmkārt vajadzētu domāt par to, kā to pīrāgu palielināt.
Nekas no izrunātā nav kaut kas ārkārtīgi sarežģīts. Un es nedomāju, ka mūsu politiķi ir stulbi. Tad kāpēc mēs sarunas rezultātā esam spiesti nonākt pie tik bēdīgiem secinājumiem?
Ziniet, man tomēr nav pārliecības, ka visi šo ainu ir apzinājušies un saprot.