Vai var atrast nepiemērotāku brīdi Latvenergo cenu saskaņošanai? Var gan - vēl vēlāk. Un tas tāpēc, ka valsts savas infrastruktūras (kuras nozīmi nevar novērtēt par zemu) sakārtošanai palaida garām kārtīgam un tālredzīgam īpašniekam raksturīgo spēju - veikt ieguldījumus izdevīgākajā un iedzīvotājiem mazāk sāpīgajā brīdī. Naftas, gāzes un citu izejvielu cenas ir izgājušas no komfortabli zemākā divu gadu perioda. Arī pārtikas cenas ir pamatīgi ieskrējušās. Bet ko nu vairs par bijušo - viss nāk un aiziet tālumā.
Pašlaik diskusijas par regulētām cenām mājsaimniecības patērētājiem ir asas un juceklīgas. Par cenām biznesam tā kā liela satraukuma nav, un tā ir laba zīme. Uzņēmumi laikam labi saprot, ka nevar nodrošināt normālu infrastruktūras darbību, ja tajā netiek adekvāti investēts. Kā nekā biznesam ir izpratne arī par citu biznesu. Regulators ir apstiprinājis (un, cerams, bez atskatīšanās) tarifus par elektriskās enerģijas pārvadīšanu un sadalīšanu drošai tīklu darbībai. Tā kā strīdi tagad ir par to, ko darīt ar ienākumiem par Latvenergo enerģijas eksportu. Tā ir tā daļa, kas tieši neskar Latvijas patērētājus, bet interesē īpašnieku un attiecināmi tikai un vienīgi uz Latvenergo elektrostacijām un to spēju būt drošā stāvoklī arī nākotnē. Šeit situācija ir bīstama un, manuprāt, īpašnieks nav bijis godīgs pret patērētājiem. Peļņas izņemšana ir ekonomiski visai aplams pasākums, kas neļauj uzņēmumam strādāt atbilstīgi tā uzdevumam un misijai.
Vēl ir redzams, ka mēģinājums uzlikt uzņēmumam sociālo misiju tajā jomā, ko sauc par enerģijas nabadzības likvidēšanu, tikai rada spriedzi sabiedrībā un pazemina Latvenergo īpašnieka reitingu. Tas, protams, iespaidos arī Latvanergo Moody's kredītreitingu. Mājsaimniecības grūtības nav mērāmas elektrības patēriņā tās uzskaites vietās. Lai gan šis lielums raksturo dzīves kvalitāti, tas nenorāda uz turību vai nabadzību, bet gan uz dzīvesveidu un mājsaimniecības struktūru. Enerģijas nabadzības (spēja samaksāt rēķinus) mazināšanai gan vislabāk izmantot enerģijas nodokļus, atgriešanās pie tiem prasītu lielu politisko drosmi un spējas.
Proti, enerģijas nodokli uzliek elektrībai, un to maksā visi proporcionāli patēriņam - kas vairāk, kas mazāk. Valdībai ir līdzekļi kompensācijām mazturīgo aizsardzībai, un to var izdarīt pēc kritērijiem un paņēmieniem, kurus pārzina labklājības institūcijas. Kā jau teicu, labākais laiks ir vieglprātīgi nokavēts. Latvenergo nekas gan neliegtu izstrādāt sociālās atbildības politiku un iejūtīgu attiecību pret klientiem, tomēr uzņēmums daudz labāk prot rīkoties ar tehniku, pakalpojumu sniegšanu un finanšu iegūšanu, un pie tā tam arī būtu jāpaliek.
Valsts institūciju neefektivitāti mediji un sabiedrība kritizē, bet pie reizes tiek darīts viss, lai to produktivitāti pazeminātu. Strukturālās reformas vairāk ir cīņa par produktivitāti un ne tikai par izdevumu samazināšanu. Politikas, regulēšanas un komercijas nodalīšana ap gadsimta miju Latvijā bija viena no smagākajām reformām, kuru vainagoja Komerclikuma komplicētā pieņemšana. Pašlaik tas viss ir atkal sajucis un postsociālisma elementi ir atgriezušies jautājumā par valsts īpašuma pārvaldīšanu. Laikam jau valsts maksātspējas krīze ir izsitusi no līdzsvara. Es pašlaik vienīgi varētu ieteikt Latvenergo īpašniekam atskatīties dažu gadu pagātnē un sākt vēlreiz no tās pašas vietas - uzskatīt Latvenergo un tā meitasuzņēmumus par uzņēmumiem, kas darbojās saskaņā Komerclikumu. Mēs kaut kā vienreiz jau tikām vaļā no partiju pārvaldītiem valsts uzņēmumiem!
Labā prakse klauvē pie durvīm. Ziemeļvalstu elektrības tirgus modelis ir pārbaudīts praksē, un patērētājiem tas patīk. Pilnveidošanās vēl turpinās, aptverot arvien vairāk valstu. Baltijas valstu pievienošanās ir politiski apstiprināta, investīcijas fiziskai savienošanai jau tiek izmantotas. Kopš pagājušā gada Igaunijas teritorijā darbojas Ziemeļvalstu elektrības biržas principi. Elektrības tirgus cena ir zināma katrā stundā diennakti uz priekšu, un ir iespēja izanalizēt cenas par katru stundu no 01.04.2010. Ja latvieši (kam tas interesē) palasītu Igaunijas regulatora tirgus apskatu un salīdzinātu ar informāciju, kura pašlaik tiek pārrunāta Latvijā, tad diskusija par elektrības cenām, tarifiem un maksājumiem varētu iegūt citu kvalitāti.
Prasības pret datu pieejamību Ziemeļvalstīs un tagad arī Igaunijā ir pavisam citā kvalitātē, un attiecīga ir arī lēmumu sagatavošana un izskaidrošana. Tas, kas nepieciešams ekonomistiem, patērētāju interešu organizācijām un politikas veidotājiem, ir pieejams internetā, bukletos un regulējošo institūciju ziņojumos un pārskatos - būtībā par visiem lielākajiem notikumiem, kas skar patērētāju vai ražotāju intereses.
Pievienošanās augstāk minētajam tirgus modelim nenozīmē, ka automātiski visi patērētāji kļūs par aktīviem elektrības tirgus dalībniekiem. Lielākā daļa par tādiem nekļūs nekad, ja nevēlēsies. Bet lielākais ieguvums būs pieejamība informācijai un iespēja izvērtēt un salīdzināt cenas, pakalpojumu kvalitāti, prasības pret tīklu uzņēmumiem. Ja patērētāji zina, ko reāli var prasīt no enerģijas uzņēmumiem un to īpašniekiem, tie kolektīvi var panākt sev labāko situāciju. Lai panāktu situāciju, kuru uzskatām par labāku (parasti to, kuras mums nav), ir vajadzīgs zināšanu spēks. Lai to iegūtu, dažas lietas jādara kolektīvi, dažās - individuāli. Elektrības tirgus apgabalā ir apvienoti patērētāju pūliņi, kas pamazām izplatās tālāk Eiropas Savienībā.
Ir visas iespējas veikt tās nelielās organizatoriskās un likumdošanas izmaiņas, lai Latviju un arī Lietuvu aptvertu šis mums jaunais tirdzniecības modelis jau šā gada otrajā pusē. Tā būtu labas politikas prakse - radīt patērētājiem un enerģijas biznesam izvēles iespējas. Ja Latvijas valdība, Saeima un regulēšana institūcija to nepaveiks, tad būšu ļoti sarūgtināts par mazspēju vai slinkumu.
* Enerģētikas eksperts