T. Ždanoka: Laikam valdošo politiķu lielākā problēma ir uzticības trūkums. To varētu mazināt, radikāli mainot valsts pārvaldi. Proti, padarot to kompaktu, caurspīdīgu. Ļoti liela problēma ir nošķirt lēmējvaru un izpildvaru.
R. Zīle: Nebūtiski mērķi, diezgan populistiski. Arī neprofesionālisms ir pieaudzis. Tas nav maināms vienā dienā. Jaunajai valdībai un jaunajai Saeimai vajadzētu šo viedokli mainīt, parādot, ka to neinteresē tikai virspusējas, populistiskas scēnas cilvēkiem. Mazliet vairāk jādomā par daudz būtiskākām lietām, kas skar vairāku gadu garumā. Ātri risinājumi ir tikai nebūtiski.
V. Dombrovskis: Latvijas politikas galvenā problēma ir pārmērīgā naudas un oligarhu loma politikā. Viens no Vienotības mērķiem ir strādāt pie tā, lai politisko vidi sakārtotu, lai mazinātu naudas un oligarhu lomu politikā. Esam ierosinājuši un veikuši grozījumus gan attiecībā uz politisko partiju publisko finansējumu, gan saistībā ar dažādām pretkorupcijas iniciatīvām.
A. Šlesers: Politisko līderu trūkums, kas spētu pieņemt Latvijai svarīgus lēmumus, bieži arī nepopulārus, bet vajadzīgus. Svarīgi, lai cilvēkam, kas ir politikā, būtu arī vīzija, kā valsts attīstīsies tuvākā gada laikā, kā tas izskatīsies pēc vēlēšanām un arī kā valsts attīstīsies nākamo piecu, desmit, varbūt 15 gadu griezumā. Viena no politiķiem, kas tiešām spēja grūtos brīžos arī nostāties pret tā saukto tautu un pārliecināt tautu, ka jāiet citā virzienā, ir bijusi Vaira Vīķe-Freiberga. Šādu līderu nepietiekamība ir viena no Latvijas politikas problēmām.
S. Dolgopolovs: Problēmas rodas no sistēmiskās krīzes. Neesam panākuši, lai būtu strikti nodalīts: izpildvara, likumdevējvara un viss pārējais. Otrais, bez šaubām, ir likumdevēju profesionalitātes trūkums. Treškārt, protams, politiķiem ir ļoti svarīgi, lai viņiem būtu mugurkauls.
Un kas ir Latvijas sabiedrības lielākā problēma?
S. D.: Mēs neko nopietnu neesam darījuši, lai izveidotu pilsonisko sabiedrību. Par lielisku pilsoniskās sabiedrības modeli varēsim runāt, kad jebkurā daudzdzīvokļu mājā parādīsies dzīvokļu īpašnieku sabiedrība.
A. Š.: Atbilde ir līdzīga pirmajai. Līderu trūkums sabiedrībā. Latvijā ir vidēji mazāk uzņēmēju uz iedzīvotāju skaitu nekā Eiropā vidēji. Ir problēma, ka cilvēki vienmēr saskata problēmas citos, nevis sevī. Šodien tas, kas tiek pārmests politiķiem, ir pārmetams arī sabiedrībai. Mēs esam padomju produkti, dzīvojām sistēmā, kur visu lēma Maskava. Tagad ļoti daudzi ir pārslēgušies un gaida no Briseles, no Vašingtonas…
V. D.: Tas ir pilsoniskās sabiedrības trūkums, zināma apātija pret valstī notiekošajiem procesiem. Ir nepieciešama daudz lielāka sabiedrības iesaistīšanās politikas procesos. Zināmā mērā tas ir saistīts ar iecietību pret korupciju. Tā arī ir nopietna problēma. Valstīs, kur sabiedrība neiecietīgāk reaģē uz korupcijas gadījumiem, mainās politiskā vide.
R. Z.: Es teiktu - apjukums, neticība sev, tāda paģiraina sajūta ir jūtama. Tas ietekmē sabiedrības vērtību skalu. Mēs kā tauta esam situācijā, kurā varam zaudēt savu neatkarību, tāpēc galvenais ir mūsu tautas, mūsu zemes galvenos mērķus tomēr nepazaudēt.
T. Ž.: Protams, galvenā problēma ir cilvēku sadalīšanās pilsoņos, nepilsoņos, latviešos un nelatviešos. Ir ļoti viegli nostatīt, ka tie otrie ir vainīgi tavās nelaimēs.
Vai saskatāt preses brīvības apdraudējumu Latvijā? Jūs šis jautājums satrauc?
S. D.: Profesionalitāte medijos varētu būt arī augstāka. Bet mediju brīvība ir tiktāl un tādos rāmjos, ciktāl sniedzas viņu īpašnieku brīvība.
A. Š.: Privātie mediji visur pasaulē šādi vai tādi atspoguļo arī īpašnieku viedokli. Bet tam ir jābūt atklātam un skaidram. Šeit svarīgas ir attiecības starp īpašnieku un žurnālistu, jo īpašnieks nevar žurnālistam likt rakstīt to, kam viņš nepiekrīt.
V. D.: Sistēmiska apdraudējuma mediju brīvībai Latvijā nav, bet pietrūkst caurspīdības par mediju īpašniekiem. Protams, ka īpašnieki savu mediju saturu arī ietekmē, kā tas redzams LNT un Neatkarīgajā Rīta Avīzē. Sabiedriskajos medijos ir zināma tā demolēšana, ko izdarīja Kalvīša valdība, panākot lielas daļas vadošo žurnālistu aiziešanu uz komerctelevīzijām. Bet tās nav sistēmiskas problēmas.
R. Z.: Situācija ir diezgan slikta. Un par to liecina ne tikai The Economist raksts par mediju situāciju, bet arī EDSO misijas secinājumi. Arī tas, ka krievu valodā iznāk vairāk laikrakstu nekā latviešu valodā, nozīmē, ka bez dotācijas tur nu nevaram iztikt.
T. Ž.: Jāpiekrīt dotāciju nozīmei privātajos medijos. Es labāk pārzinu krievu presi. Vesti Segodņa ir SC avīze, Čas - PLL, Telegraf vēl mēģina kaut ko un kaut kā. Bet man jāizsaka kompliments elektroniskajiem medijiem, jo, sekojot priekšvēlēšanu polemikai, Latvija pirmo reizi var salīdzināties ar Rietumu pieeju, jo diskusijas ir katru vakaru un varbūt pat jau par daudz. Krievvalodīgajos elektroniskajos medijos gan ir Šlesera kunga tieša ietekme.