Varētu likties, ka drošības tematika pēdējā gada laikā Latvijā ir ieguvusi tik augstas prioritātes statusu, ka viss, kas kaut attāli ar šo tematiku saistās, iegūst dedzīgu atbalstu politisko lēmumu pieņēmēju aprindās. Izrādās, ir izņēmumi.
Saeima vakar skatīja grozījumus likumā par aviāciju. Ja īsi: man nav skaidrs, kāpēc tika noraidīti deputāta Jāņa Ādamsona priekšlikumi. Tikai tāpēc, ka Ādamsons ir Saskaņas frakcijā?
Pieļauju, ka lasītāji ir ievērojuši: t. s. droni vairs nav eksotika. Tie reāli apdraud aviosatiksmi, pašmāju televīzijā nesen bija sižets par kādu dronu, kas filmējis NATO sanāksmes vietu Rīgā, The Economist šīs nedēļas numurā lasāms plašs materiāls par to, ko nozīmē šo iekārtu nonākšana teroristu rokās.
Kas notika Saeimā? Tātad jautājums ir par to, kādu objektu gadījumā dronus nepieciešamības dēļ var neitralizēt. Ādamsons piedāvāja objektu sarakstu papildināt, iekļaujot tajā ne tikai, piemēram, karabāzes, bet arī kritiskās infrastruktūras objektus. Un kas tur nepareizs? Lai man piedod armijas cilvēki, bet vairāk par drona lidināšanos virs bāzes mani kā civiliedzīvotāju uztrauc, ko drons dara, piemēram, virs kādas Daugavas HES, ūdenskrātuves vai ar energoapgādi saistīta objekta. Un mani neiejūsmina nedz iespēja, ka tas «tikai» kaut ko filmē, nedz vēl jo mazāk variants, ka tas kaut ko «nomet». Tātad Ādamsona priekšlikumi tika noraidīti.
Protams, neviens no pozīcijas pārstāvjiem nebija tik rupjš, lai kā noraidījuma iemeslu minētu Ādamsona partijas piederību. Pirmkārt, izrādījās, ka likumprojektu kūrējošā Tautsaimniecības komisija kaut kā nejūtas pārliecināta par savu kompetenci šādos jautājumos. Tad jautājums ir: kāpēc vispār kūrēšana tika uzticēta šai, nevis Aizsardzības komisijai? Kāpēc, ja tā var teikt, partneris izpildvarā ir Satiksmes ministrija, no kuras varbūt tiešām nevar prasīt iedziļināšanos visos drošības jautājumos?
Labi, pieņemsim, ka Ādamsons ar savu redzējumu nāca klajā pārāk vēlu (uz to debatēs norādīja Ingmārs Līdaka, proti, ka nepietikšot laika, jauno regulējumu tik būtiski paplašinot, visu kārtīgi līdz 1. septembrim pārdomāt). Tomēr kāpēc nevar pašu regulējuma paplašinājuma (objekti, virs kuriem lidojošos dronus var notriekt) ideju kā tādu akceptēt un turpināt ar to strādāt? Vai Saeimai ir jāatgādina, ka Latvija ir parlamentāra valsts? Respektīvi, ka parlaments vajadzības gadījumā diktē spēles noteikumus un dienaskārtību, nevis ministriju darbinieki? Skaidrs, ka nav jāiebrauc otrā grāvī, tas ir, ar dronu kustības ierobežojumiem pārspīlējot. Bet nekas tāds arī netika piedāvāts.
Atkārtoju: atšķirībā no virknes apdraudējumu situācijām, kuras mēģinām prognozēt, nepatikšanas, ko var sagādāt, teiksim tā, nedraudzīgu roku vadīti bezpilota lidaparāti, patiešām ir ļoti nopietna problēma. Ne velti dažu pēdējo mēnešu laikā pat es esmu lasījis vismaz par pieciem jauniem projektiem dažādās valstīs, kas strādā ar dronu pārtveršanas tehnoloģijām. Es vienkāršu nesaprotu, kā šāds Saeimas lēmums «jānolasa»: ka civiliedzīvotāju drošība ir mazāk svarīga par militāro objektu?