Šīs Rietumu vērtības kā nekad aktualizējas tieši tagad. Tieši tagad Krievijas «vadāmā demokrātija» piesaka savas investora intereses nozīmīgās rietumvalstu sistēmiskajās pozīcijās, kaprīzais Venecuēlas diktators solās pludināt naftu pa Baltijas tranzīta ceļiem citam diktatoram Baltkrievijā, bet Ķīnas kompartija, kas pretendē uz praktiskā materiālisma kvintesences «godu», ne tikai stutē ASV, pērkot tās parādzīmes, bet solās glābt arī Eiropu.
Tomēr tas nedrīkst notikt pilnīgi bezprincipu gaisotnē vai, pareizāk sakot, vakuumā. Šonedēļ Ķīnas premjers Veņs Dzjabao šogad jau otro reizi oficiālā vizītē apceļo Eiropu. Puslīdz kritisks tonis sarunās ar viņu ieskanējies tikai par Ķīnas juaņas dempinga zemo kursu, pretī saņemot diezgan draudīgu retoriku. Parādu verdzībā ieslīgušās Grieķijas premjers Georgs Papandreu nepīkstēja arī par to un tikai pateicās augstajam dižinvestoram par viņu interesēm stratēģiskajos kuģniecības un telekomunikāciju ieguldījumu projektos. Dzjabao tieši Grieķiju nosauca par «aizvien ciešāko attiecību piemēru starp Ķīnu un Eiropas Savienību», kas ir diplomātiski jauki vārdi un ekonomiski vilinoši solījumi. Tomēr šādi pirktai maizītei ir pamatīga un melna garoza.
Viena lieta ir acīmredzami dempingotā juaņas vērtība. Krīzes laika pasaulē, kad «eksports» ir burvju vārdiņš un pēdējais salmiņš ikvienam, lētās juaņas dēļ Ķīnas preču eksportam ir lielas priekšrocības. Tomēr nevienam negribas tā īsti sakasīties ar Amerikas parādzīmju lielāko turētāju, un Dzjabao vēl piedraud ar «Biškeku» - ka juaņas sadārdzināšanās un eksporta kritums nozīmēs ražotņu slēgšanu, iedzīvotāju migrāciju atpakaļ uz laukiem un iekšējā patēriņa krišanos.
Tomēr bīstamākais nav tas, ka Rietumi maksā divreiz - ar piekāpšanos neizdevīgā eksporta situācijā un lētu savu stratēģisko pozīciju iztirgošanu, bet gan šā tirgus draudīgās pievienotās vērtības, kas Ķīnas gadījumā ir cilvēktiesības pašu valstī un okupētajā Tibetā, jaukšanās trimdas tibetiešu lietās ar Nepālas komunistu starpniecību un Ziemeļkorejas režīma laikabumbas perināšana. Krievija, Baltkrievija, Venecuēla un rinda citu katra savā mērogā un ar savām niansēm praktiskajā un antihumānajā materiālismā neatpaliek. Lai cik svarīga būtu esošā sadarbība un cik kārdinoša - iespējamā, ir principi un vērtības, ko merkantilisma vārdā nedrīkstam noklusēt, ja gribam saglabāt savulaik grūti izcīnīto cilvēcību.