Notiek sporta stunda puišiem. Skolas direktore Irēna Ābeltiņa lepojas, ka izdevies radīt iekārojamus apstākļus sporta skolotājam no blakus pagasta. Skolā palicis strādāt arī jauns fizikas skolotājs no Iespējamās misijas programmas. «Par abiem bērni kaifo,» stāsta direktore.
Pirmdienas rītā esam ieradušies Lizuma vidusskolā. Iemesls - šonedēļ no 13. līdz 16. septembrim Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija visā Latvijā 49 objektos rīko Eiropas kultūras mantojuma dienas. Šī gada tēma - Skolas kultūras pieminekļos. Lizuma vidusskola ir subjektīva izvēle - tās veidols ar gotiskajiem tornīšiem bija krāšņs kontrasts padomjgadu skolu arhitektūras standartizētajām kastēm. «1854. gadā (vai arī 1864. gadā) pils gotizēta savam laikam raksturīgā veidā, izmantojot Tjūdoru gotikas formas, tās lokalizējot. Ēkas apjoma piedevas kļuva liels piecstāvu poligonāls tornis un erkers ar smailloka arkām, kā arī citas mazāk veiksmīgi izveidotas ēkas daļas tās aizmugurē,» Lizuma muižas pils arhitektūru raksturo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhitektūras daļas vadītājs Jānis Zilgalvis. Skola barona O. J. G. fon Volfa 1836. gadā celtajā pils ēkā atrodas kopš 1937. gada, kad darbu uzsāka Lizuma sešgadīgā skola.
Radošuma avots
Turp braucot, nezinājām, ar kādu pieredzi saskarsimies. Pēc tam, kad skolas direktore Irēna Ābeltiņa kopā ar vizuālās mākslas un kulturoloģijas skolotāju Vairu Briedi, kura ir arī muzeja vadītāja, ir izrādījušas skolas saimniecību no pagraba līdz bēniņiem, ir skaidrs, ka esam izvēlējušies teju paraugu tam, cik daudz ar savu uzņēmību var paveikt viens cilvēks. Protams, domubiedru komandā. Un kā šīs darbības rezultātā reāli mainās vide. Tur, kur skolas atsakās apsaimniekot senās muižas un pilis, drīz vien tās kļūst par bīstamiem graustiem. Abas, Irēna Ābeltiņa un Vaira Briede, ir Lizuma vidusskolas absolventes, kas purvaino vietu pirmajam stadionam 60. gados «nolīdzinājušas ar rokām».
Tas ir plaukstošas skolas stāsts, kur pie skolas sienas rindojas aizvien jauni Eiropas Savienības finansējuma projektu sertifikāti, apspraudīti ar pīlādžu ķekariem.
«Tālredzīgas mūsdienu attīstītās valstis kultūras mantojumu neuztver kā slogu, bet kā cilvēka personīgās un kolektīvās atmiņas nesēju, radošuma avotu, ekonomisku vērtību, sabiedrības nodarbinātības risinājumu, veiksmīgu starpnacionālo attiecību un integrācijas, starptautiskas konkurences, kā arī atpazīstamības instrumentu,» uzskata Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis. Arī Lizuma vidusskolas direktore kultūras pieminekļa apsaimniekošanu neuztver kā slogu, lai arī problēmu netrūkst. Viņas pārliecība un pieredze ir tāda, ka sakārtota vide patiešām bērnu harmonizē un padara sakarīgāku. Ja vēl pirms desmit gadiem viņai nācies cīnīties ar uzrakstiem un zīmējumiem uz pils sienām, tagad šādas pārrunas sen nav bijušas nepieciešamas. Apzīmēšana notiek legāli. Kāds absolvents palūdzis atļauju, un tagad šķūni pie skolas rotā dāvinājums - grafiti Manai skolai. Apgaitā konstatētais rupjākais pārkāpums ir daža laba parka teritorijā nomesta ābolu serde.
Stiprina vietējo komūnu
Lai nāktu pretī vietējiem iedzīvotājiem, patlaban skolā ir arī bērnudārzs. Divgadnieki pošas pastaigā. Labāku pastaigu vietu grūti iedomāties. Jāuzsver, ka par 5 hektāru lielo skaistumu rūpējas tikai viens saimnieks un viens sētnieks. Arī viņiem par Eiropas naudu iegādāta kvalitatīva tehnika, pat sniega pūtējs, diemžēl tieši šobrīd skola ir apzagta. Parkā līdzās muižas laiku īvei aug arī absolventu stādītās eglītes, hortenzijas un citi augi. Īpašs stāsts ir par kādu vectēvu, kurš regulāri piezvana direktorei un piedāvā skolai īpašus pašaudzētus rododendrus. «Vai tur nav jāapraudas aiz pateicības,» stāvot zem milzīgajiem kokiem, saka Irēna Āboltiņa.
Vectēva rododendru stāsts ir kā ilustrācija Igaunijas Kultūras ministrijas pārstāves un ICOMOS Igaunijas priekšsēdētājas Rīnas Alatalu secinājumiem, ar kuriem viņa iepazīstinās seminārā Skolas kultūras pieminekļos. Labā prakse. Seminārs notiks 13. septembrī Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mājā Zirgu pasts. «2001. gadā Igaunijas Kultūras ministrijas Kultūras mantojuma pārvalde uzsāka valsts programmu skolām muižās. Kopš šī brīža ir mainījusies sabiedrības attieksme. Skolas muižās ir kļuvušas populāras un labi zināms fenomens. Par spīti nemitīgajam urbānās attīstības procesam un izglītības sistēmas reformām, skolas muižās netika slēgtas, bet nodrošināja spēcīgu vietējās kopienas vēsturisko identitāti, līdz ar to liekot pašām kopienām būt stiprākām,» savu referāta tēmu piesaka R. Alatalu. Savukārt I. Ābeltiņa ir neizpratnē, ka Eiropas reģionālās attīstības fonds noraida projektu atjaunot visu muižas vēsturisko centru kompleksā ar dārznieka māju, klēti, staļļiem, muižkunga māju ar motivāciju - nav pieredzes tūrisma darba organizēšanā. «Tajā pašā laikā mēs 2002. gadā bijām viena no viesmīlīgākajām pilīm. 2004. gadā - viena no 15 Latvijas skaistākajām pilīm, kuras taisīja šokolādē. Tad kā tad man tās pieredzes nav?»
Starpbrīdis Mednieku zālē
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nosacījums esot saglabāt vienu telpu autentisku. Nedrīkst, protams, neko ievērojami pārbūvēt. Bijis jāsaskaņo arī jumta loga ielikšana bēniņos dārgi labiekārtotajā ķīmijas kabinetā. Lizuma pilī šī autentiskā telpa ir Zilā (Mednieku) zāle. Direktore vēl «veselību un ilgu mūžu» Kultūrkapitāla fondam, kas atbalstījis zāles vēsturisko izpēti un tehnisko dokumentāciju. «Šogad izdevās dabūt Ls 1000 durvju restaurācijai,» priecājas I. Ābeltiņa. Pirmoreiz Valsts kultūras pieminekļu inspekcija kultūras pieminekļu glābšanas, izpētes un restaurācijas programmā ir piešķīrusi Ls 3000 Mednieku zāles sienu restaurācijai. Griestu restaurācijai nepieciešami vēl Ls 5000. «Kādreiz Mednieku zāle ir bijusi piecos brūnos toņos. Vēl jādabū naudiņa skaistas lustras iegādei. Nākamā gadā būs jānomaina arī padomjlaika parketa grīda. Nedod jau to naudiņu vienā laidā, piekrītat?» - I. Ābeltiņas mundrums ir apskaužams.
«Un ja nu man vēl izdodas kādā projektā dabūt kamīnu? Sataisīšu zāli, uzvilkšu baltu kostīmu un aiziešu ar mūziku,» smejas direktore, kura iecerējusi strādāt vēl piecus gadus. Šo laiku baronese reiz pamatīgi nobaidījusi kādu pamatskolnieku. «Pirms diviem gadiem mums bija Lizuma muižas svētki. Tas nekas, ka mēs tad bijām noplukuši. Aizbraucu uz Valmieru, iznomāju tērpu ar cepuri. Mazajiem bērniem bija 20./30. gadu rotaļas. Skolotājs mani paaicina uz apbalvošanu, un viens mazs bērniņš čukst: «Baronese taču ir mirusi…». Un otrs pretim: «Bet redzi, ka nav!».»