Kas ir iemesls tam, ka vienlaikus izmantojat dažādus stilus jeb, kā pats sakāt, literārus reģistrus? Manierisms, vai arī uzskatāt, ka tas ir veids, kā labāk izstāstīt stāstu?
Pavisam noteikti - otrais gadījums. Perspektīvu plurālisms, mērogu plurālisms, laiku plurālisms; rakstīšanas, lasīšanas, uzmanības ilgums; dažādie aspekti fenomenoloģiskajā pasaulē; atmiņas, sabiedrība - patiesība slēpjas kustībā starp šīm dažādajām perspektīvām. Tādēļ es cenšos radīt daudzu, līdzās pastāvošu pasauļu sajūtu. Varbūt zināt Žila Delēza ideju par rizomātiskajām struktūrām, kurās katrs ir kaut kādā veidā saistīts ar otru. Patiesība ir kustībā starp šīm dažādajām pozīcijām, nevis katrā atsevišķajā pozīcijā. Vai pašā dažādībā.
Ir lieliski rakstnieki, kuri katrā grāmatā raksta līdzīgi un visai vienkārši, kā, teiksim, Džons Benvils, bet viņu darbs tāpēc nav mazāk pārliecinošs. Vai nav risks, ka perspektīvu kompleksitāte darīs darbu grūtāku jums un lasītājam?
Grūtības, šķēršļi un sarežģītība ir veids, kā izbēgt no garlaicības, efektivitātes un banalitātes tirānijas, kas sagūstījusi mūsu dvēseles. Mēs esam mācīti attieksmē, kuras mērķis būt efektīvai, simtprocentīgi saprotamai, skaidrai, caurspīdīgai. Man šķiet, ka nelielas grūtības prozā var būt veids, kā atbrīvot lasītāja apziņu. Rakstīt literatūru, ko nevar izlasīt vienā piegājienā un kas prasa laiku, lai to saprastu.
Kas, jūsuprāt, ir lielākais drauds cilvēka prātam?
Lielos vilcienos - tas pavisam noteikti ir dzīves īsums, nāve un aizmirstība. Savukārt, domājot konkrēti par mūsu civilizāciju, uzskatu, ka lielākais drauds ir optimizējošā kultūra, kas mēģina visu darīt salīdzināmu, ievieto vienā koordinātu sistēmā. Viss ir reducējams līdz mērvienībām, to skaitā mākslinieciskas, sabiedriskas, politiskas un ekoloģiskas problēmas. Cilvēka prātam nekavējoties ir jāatjauno izjūta par dzīvi kā par vērtīgu un brīnišķīgu lietu. Tur var līdzēt māksla ar dzīves tēliem, ko nevar reducēt līdz mērāmām lietām, caurspīdīgumam un efektivitātei.
Jūs to darāt caur postmodernām metodēm literatūrā. To iedzīvināšana kultūrā ir devusi pretrunīgāku un daudzšķautņaināku, bet reizē mulsinošāku ainu.
Jā, tā ir, un var būt grūti saprast, kas ir patiesi svarīgs kādā noteiktā situācijā, jo viss šķiet svarīgs. Ir vērtību pluralitāte. Ja vēlies atainot dzīves sarežģītību, tad paralēli ir jāveido pragmatiskāka un stratēģiskāka doma. Ko mēs varam darīt? Kas ir mūsu resursi? Kā mēs varam aizstāvēt sabiedrisko sfēru tā, lai demokrātija būtu universāla atbilde visiem nākotnes izaicinājumos? Un to vislabāk var risināt ar racionalitāti. Man ir ļoti tuvi noteikti romantisma un sevišķi baroka laikmeta aspekti ar tā akcentu uz ironiju, fenomenu daudzšķautņainību. Bet es arī vienmēr esmu teicis, ka apgaismības laikmeta mantojums ir neatsverams. Tāpēc man nepatīk būt asociētam ar sirreālismu. Es apzinos, ka noteiktos jautājumos ir jāpieņem viedoklis, kas attiecas uz vēsturi, politiskās pārstāvniecības jautājumos, mūsu attieksmē pret citām Zemes radībām utt.
Ko nozīmē stikla cilvēki?
Galvenie tēli salauž kājas un satiekas slimnīcā. Kad kauli ir sadzijuši, viņi var pamest slimnīcu, ārsts par piemiņu iedod viņu pašu kaulu šķembas. Tad viņi saprot, ka šķembas sader kopā gluži kā puzles fragmenti. Tātad starp viņiem varbūt ir kāda saistība. Bet tas ir sava veida pseidosižets, jo tas ir tik absurds. Cits līmenis šajā tematikā ir saistīts ar garīgu slimību, kas piemeklēja daudzus cilvēkus renesanses Eiropā. Tā saucās stikla ilūzija. Cilvēki uzskatīja, ka viņi ir ļoti trausli un veidoti no stikla. Viņi nevēlējās sēdēt uz cietiem krēsliem utt. Kad es rakstīju šo romānu tūkstošgades mijā, cilvēki arvien vairāk sāka runāt par tā dēvēto izdegšanu. Es mēģināju redzēt šo stikla ilūziju renesanses Eiropā kā sava veida kontrapunktu modernajai izdegšanas kultūrai. Trauslums manā redzējumā bija komplekss, daudzpusīgs cilvēka stāvokļa tēls.
Jūs rakstāt arī komentārus un esejas laikrakstos. Kā izjūtat atšķirību starp rakstniecību un žurnālistiku?
Starp māksliniecisko rakstīšanu un žurnālistiku ir līdzības. Man ir dziļa cieņa pret žurnālistiem un reportieriem, kas var uzrunāt plašu auditoriju svarīgos jautājumos. Bet ir arī svarīgas atšķirības, kas attiecas uz tehniku un tempu. Žurnālistam var būt tikai divas stundas, lai uzrakstītu rakstu, un tam jābūt labam un skaidram.
Vēl viena būtiska atšķirība - rakstniecībā tiecas uz individuālismu, turpretim - vismaz mūsdienu - žurnālistikā - uz pilnīgu vienādību. Turpat visā Rietumu pasaulē mēģina rakstīt vienā un tajā pašā stilā, un tas nav sevišķi iedvesmojoši.
Ir cilvēki, kas uzskata, ka rakstītā žurnālistika mēģina kopēt televīzijas žurnālistiku, ko pirms 20 gadiem radīja CNN. Teksts kļūst īsāks un vienkāršāks. Pētniecisko žurnālistiku ir grūtāk pārdot.
Nevar pat saprast, vai tas ir pieprasījums, kas veido garlaicīgo piedāvājumu, vai otrādi. Arī uz mūsu avīzi savulaik bija atbraucis britu konsultants mācīt, kā rakstīt - īsākus tekstus, intriģējošus pirmos teikumus, metodes, ko tagad praktizē visā pasaulē.
Tam ir pretestība, vismaz Zviedrijā. Ir pieaugoša apjausma par nepieciešamību pēc dziļākas un sarežģītākas žurnālistikas. Piemēram, zviedru esejists un kultūras žurnālists Stefans Johansons ir nesen publicējis eseju krājumu Ziņojums no atkritumu planētas, kur viņš pauž uzskatus par mūsdienu žurnālistikas virspusējību - ka viss tiek rakstīts caur vieniem un tiem pašiem šabloniem.
Domājot par cilvēci, jūtaties optimistiski vai pesimistiski?
Tas ir milzīgs jautājums. Taču es jūtu, ka ļoti daudzas svarīgas lietas ir daudz, daudz labākas šodien nekā pirms simt gadiem un ļoti daudziem cilvēkiem. Ja man būtu jāizvēlas starp optimismu un pesimismu, es izvēlētos optimismu, jo es nevēlos sēdēt sastindzis. Manos uzskatos par cilvēka stāvokli ir daudz tumša. Es neesmu mizantrops, bet man ir traģiska dzīves izjūta. Tas ir nožēlojami, ka mēs piedzimstam, piedzīvojam tik brīnišķīgas lietas dabā, rotaļās, mīlestībā, savos centienos un tad pēkšņi mūsu vairs nav. Lai psiholoģiski pieņemtu dzīves īsuma faktu, ir vajadzīga visa dzīve. Taču konkrētākā līmenī es jūtu zināmu optimismu.
Kur sakņojas jūsu optimisms?
Neticamajā cilvēka radošumā. Cilvēki vēlas balansēt taisnīgumu ar brīvību, lai radītu dinamiskas un plaukstošas sabiedrības. Tas ir apbrīnojami un brīnišķīgi. Es domāju, ka īsā dzīve uz zemes ir vērta - vismaz man.
Taču realitāte atgādina, ka, vēloties taisnīgumu sev, cilvēki nedomā par citu interesēm.
Taisnība. Tur, manuprāt, māksla un literatūra ir svarīga, lai uzturētu līdzjūtību pret citiem dzīvu. Fantāzija, lai iejustos citu ādā, tiek veicināta ar literatūru. Var dzīvot daudzas dzīves caur grāmatām. Un, kad izej uz ielas un skaties apkārt, citi vairs neliekas tikai noslēpumainas, nesaprotamas, draudīgas, absurdas būtnes, bet tuvāki un līdzīgāki tev.