Pieprasījums pēc pakalpojumiem pieaug, maksas medicīna attīstās, un pacienti rūpīgāk izvēlas piedāvājumu. Pirms krīzes, kad visa Latvija bija pārkarsusi, pieprasījums pēc maksas medicīnas pakalpojumiem pat pārsniedza piedāvājumu. Medicīnas darbinieki bija izlaidušies, cilvēki gaidīja rindās arī pēc maksas pakalpojumiem, un ārstu honorāri skrēja debesīs, sasniedzot pat 50 latu par vizīti. Tagad, kad ejam laukā no krīzes, situācija stabilizējusies, arī cenas izlīdzinājušās, krīze visu ātri nolikusi savās vietās.
Aug gan maksas pacientu skaits, gan apdrošināto personu skaits, jo tirgus situācija to atļauj un atcelts arī Ministru kabineta ierobežojums, kas liedza divus gadus valsts un pašvaldības sektorā darba devējiem iegādāties veselības apdrošināšanas polises darbiniekiem.
Kādu jūs redzat risinājumu rindu mazināšanai uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem?
Pirmais, protams, būtu rast lielākus resursus nozarei, bet, ja tas nav iespējams, tad tas mazumiņš, kas ir, jāsadala pēc iespējas gudrāk. Mans piedāvājums būtu izmantot fondu turēšanas principu, kāds šobrīd darbojas laboratoriskās diagnostikas jomā. Te naudas turētājs ir ģimenes ārsts vai speciālists, kas nosūta uz laboratoriju, un tur rindu nav, jo pakalpojumu pieejamību regulē princips - nauda seko pacientam. Vienīgais mīnuss šādai sistēmai ir papildu slogs ģimenes ārstam, taču pret pacientu tas ir taisnīgāks, jo pakalpojuma pieejamība ir tūlītēja un ārsts regulē, kuram šis pakalpojums vajadzīgs ātrāk un kurš var pagaidīt.
Tādā veidā tiek sakārtots arī tirgus - izdzīvo un attīstās tas, kurš sniedz labākus, kvalitatīvākus pakalpojumus?
Jā, bet diemžēl nozares politiskā vadība tā nedomā. Šobrīd pārējiem ambulatorajiem izmeklējumiem un konsultācijām domāto naudu (kvotu) dala Nacionālā veselības dienesta ierēdņi pēc viņiem saprotamiem kritērijiem, un šajā gadījumā nevis nauda seko pacientam, bet pacients naudai. Valsts apmaksātu pakalpojumu ātrāk dabūs nevis tas, kurš ir slimāks un kuram vairāk vajag, bet gan tas, kurš paspēj īstajā laikā un īstajā vietā, atskrien sešos no rīta, kuram ir blats reģistratūrā vai kurš pārpērk rindu. Īsti padomju laiki un blatu sistēma.
Diemžēl pašreizējais naudas dalīšanas princips ļauj izdzīvot tādiem medicīnas centriem, kuri nav populāri, bet mūsu nozarē popularitāte ir cieši saistīta ar kvalitāti. Apstākļos, kad pacients seko naudai, šādi centri nekad nenomirs, lai cik slikti tie strādātu, jo pacienti, kuri netiek uz izmeklējumiem populārās iestādēs, meklējot variantus, agrāk vai vēlāk nonāks šādā centrā. Tas nav vērsts uz progresu, bet tādu kā parazītismu. Tipiska sociālisma laika domāšana.
Mēģinājums strādāt pēc fondu turēšanas sistēmas arī ambulatorajā aprūpē gan bija, taču izgāzās, jo fondu turētājiem - ģimenes ārstiem - radās iespēja gūt materiālu labumu no fonda pilnīgas neizlietošanas, saņemt par to pat prēmiju. Tāpēc pacienti bieži nevarēja dabūt nosūtījumus, sastapt ārstu vai visi skaitījās veseli.
Kā veidojas konkurence privātās medicīnas sektorā?
Konkurence saasinās, jo zudušas daudzas darbvietas valsts sektorā, reorganizējot valsts veselības aprūpes iestādes vai optimizējot darbiniekus. Daļa medicīnas profesionāļu izstumti brīvajā darba tirgū un meklē iespēju strādāt. Tiek veidotas jaunas ārstu prakses vietas, un daļa no tām diemžēl jau a priori tiek veidotas ar domu darboties nelegāli un nemaksāt nodokļus, bet kontrolējošās institūcijas uz to piever acis, un sabiedrība diemžēl akceptē. Ļoti grūti tādus notvert, jo te veikt kaut kādu kontrolpirkumu ir ļoti dārgi un sarežģīti, un man liekas, ka pietrūkst arī politiskās gribas to darīt.
Privātās medicīnas laukā ienāk arī farmācijas nozares uzņēmēju veidotas ārstniecības iestādes. Tās ir ārstu prakses minipoliklīnikās pie aptiekām vai medicīnas centri, kas iegādāti krīzes gados.
Cik ļoti mums par to jāsatraucas, jo man kā pacientam varbūt vienalga, kam pieder medicīnas centrs?
Jautājums ir par godīgu konkurenci un tirgu. Īstermiņā varētu likties, ka negodīga konkurence, kas nodrošina zemākas cenas, ir pacientu interesēs. Tomēr ilgtermiņā tas nozīmē mazāk naudas valsts budžetā tai pašai veselības aprūpes nozarei.
Ja tiek pieļauts, ka nozarē veidojas vertikālā integrācija*, kādai uzņēmumu grupai rodas iespēja radīt dominējošu stāvokli tirgū, tad nākotnē šādi ekonomiski veidojumi var sākt mēģināt diktēt noteikumus ne tikai citiem tirgus dalībniekiem, bet arī veselības politikas veidotājiem. Labklājīgās farmācijas nozares finanšu resursu izmantošana pusbankrotējošu slimnīcu glābšanai vai medicīnas iestāžu dotēšanai ir pozitīvi vērtējama. Tomēr pastāv risks, ka medicīnas iestāžu īpašniekiem, kas nāk no farmācijas nozares, var rasties vēlme ietekmēt ārstu profesionālos viedokļus izrakstāmo medikamentu vai aptieku izvēles jomā.
Veselības centrs 4 darbojas gan veselības aprūpē, gan skaistumkopšanā. Kura ir tā joma, kas uzņēmumam dod lielāko pienesumu?
To tā nevar izšķirt. Jo arī skaistumkopšanas pakalpojumi, ko piedāvā mūsu veselības centri, saistīti ar veselības aprūpi. Tās ir skaistuma klīnikas, kurās pārsvarā strādā ārstniecības personas un lieto tādas metodes skaistumkopšanā, kas pēc savas būtības ir medicīniskas un prasa medicīniskas zināšanas.
Jāatzīst, ka šī daudzprofilu darbība mums palīdz ekonomiski, jo neviena no nozarēm nav ar vienādu rentabilitāti, lai gan kopumā uzņēmums darbojas veiksmīgi. Esam strādājuši ar peļņu, taču ir nozares, kuras ir ļoti rentablas, ir nozares, kuras ir vienkārši rentablas, un ir tādas, kuras ir arī nerentablas, taču vajadzīgas, lai papildinātu piedāvājumu.
Sniedzat arī valsts apmaksātus pakalpojumus?
Jā, tie sastāda 11-14% no kopējā apjoma. Taču ir privātie medicīnas centri, kur valsts apmaksātie pakalpojumi pat dominē, piemēram, privātajās laboratorijās, iestādēs, kur lielākoties pieņem ģimenes ārsti vai valsts apmaksātie speciālisti.
Ar valsts medicīnas iestādēm sadarbojamies arī pēc privātās publiskās partnerības principiem, valsts iestādēs nodrošinot kādu konkrētu pakalpojumu. Piemēram, valsts un pašvaldības slimnīcās instalējam magnētiskās rezonanses un kompjūtertomogrāfijas iekārtas, sniedzot pakalpojumus gan slimnīcām, gan ambulatorajiem pacientiem. Slimnīca, kura netērē naudu šī pakalpojuma nodrošināšanai un saņem to lētāk, var ietaupīt naudu un ieguldīt to kur citur.
Daudz runājat par kļūdām valsts veselības aprūpē, bet kādas kļūdas esat pieļāvis savā biznesā?
Esmu saņēmis vienu kārtīgu mācību un secinājis, ka katram jādara tas, ko viņš vislabāk prot. Māris Rēvalds mēģināja darīt to, ko viņš neprot, un runa ir par restorānu biznesu, par Hospitāli. Tā bija ģeniāla ideja, bet reālajā ekonomiskajā vidē nespēja darboties. Žēl, mēs tur bijām investējuši pamatīgus līdzekļus, mēģinājām darboties absolūti baltām ekonomiskām metodēm, bet tas neattaisnojās.
Esmu priecīgs, ka nepadevāmies arī vilinājumam primskrīzes pārkarsušās ekonomikas laikā kļūt par nekustamo īpašumu spekulantiem. Iekritām minimāli un zaudējām nedaudz. Arī iecerētā ideja par medicīnas centru Gruzijā neattaisnojās. Tur bija skaidri redzama biznesa niša, bet vietējie apstākļi… Es te sūkstos par Latviju, bet, ja salīdzina uzņēmējdarbības vidi Gruzijā un situāciju te, tad Latvijā ir paradīze. Īstajā brīdī ieslēdzām atpakaļgaitu, lielu naudu nezaudējām, tikai laiku un enerģiju.
Savulaik mēģinājām attīstīt arī bijušo sanatoriju Cīrulīši, kādu laiku strādājām, izveidojām baseinu, rīkojām bērniem nometnes, bet šis bizness izrādījās nerentabls.
Vai attaisnojusies ideja par Diagnostikas centra pārņemšanu un attīstīšanu kā zemāku cenu medicīnas centru?
Iecere attaisnojusies. Centrs vairs nav tāds skudru pūznis, kāds bija agrāk, taču pacientu skaits aug, pieejami arī valsts apmaksāti pakalpojumi. Divu gadu laikā esam panākuši, ka tas darbojas rentabli, taču tas nav nācis viegli. Diagnostikas centrs ir veca skolas ēka ar gariem koridoriem, aktu un sporta zālēm, kas medicīnas centram nav vajadzīgas, taču arī tām veiksmīgi esam atraduši lietojumu.
Kā vērtējat nodokļu piesaisti veselības aprūpei?
Kopumā pozitīvi. Tas būtu zināms sitiens pa ēnu ekonomiku, kas mūsu nozarē šobrīd ir ļoti svarīgi. Tas būtu arī sociāli taisnīgs risinājums pret tiem, kuri strādā un nodokļus maksā citā valstī, bet medicīnas pakalpojumus izmanto Latvijā. Ja viņi izmanto maksas pakalpojumus, kas lielā daļā gadījumu tā arī ir, tad OK. Taču, ja viņi vēlas saņemt valsts apmaksātus pakalpojumus, tad mazina pieejamību pašmāju nodokļu maksātājiem.
Intervēja Agita Grīnvalde-Iruka
* Vertikulārā integrācija, kad viena īpašnieka rokās nonāk, piemēram, farmaceitisko produktu ražošanas vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība un valsts aprūpes iestādes