Skatoties no Latvijas, abu pārējo Baltijas valstu un visas ES kopējās drošības viedokļa, nav lielas atšķirības, vai Krievijā ir moderni bruņotie spēki vai arī skaitliski lieli, taču korupcijas saēsti un līdz ar to ne tik spējīgi karadarbībai pašā augstākajā līmenī. Pieredzējis militārais vērotājs noteikti ieteiktu pret krievu armiju izturēties ar pienācīgu uzmanību, pat ja tās sagatavotība acīmredzami pieklibo. Ja vēl pirms dažiem gadiem varēja apgalvot, ka šīs reģionālās lielvalsts karaspēkam trūkst naudas un tāpēc tanki maz kustas un lidmašīnas nepaceļas lidojumam, tad tagad situācija mainās. Var teikt, ka nu jau krievu kara piloti lido un tuvākajā nākotnē to darīs vēl vairāk. Par to liecina ārkārtēji palielinātais militārais budžets, kam trijos gados jāpieaug no līdzšinējiem 67 līdz 100 miljardiem dolāru. Nopietns pieaugums, turklāt der pievērst uzmanību, ka tas notiek uz medicīnas un izglītības rēķina - šīm jomām ievērojami tiks samazināts finansējums. Saprotams, var teikt, ka visas valstis iespēju robežās cenšas modernizēt savas armijas, jo tas nepieciešams nacionālās suverenitātes nodrošināšanai. Taču aina mainās, ja to dara liela un ne pārāk prognozējama valsts, kas izturas tā, it kā atrastos ļaunu ienaidnieku ielenkumā. Eiropiešiem, ja vien tie gribētu, vajadzētu pajautāt Maskavai, kādēļ tieši rietumu virzienā no Krievijas robežas tiek saskatīti lielākie ienaidnieki un tur izvietoti ievērojami militārie spēki.
Bijušā Krievijas aizsardzības ministra Anatolija Serdjukova nesenā atcelšana nozīmē reformu pretinieku pašreizēju uzvaru. Par to liecina Krievijas Valsts domes aizsardzības komitejas vadītāja admirāļa Vladimira Komojedova aktivitātes. Viņa ierosinājumi par armijas komplektāciju paredz palielināt obligātā iesaukuma karavīru dienesta ilgumu, kā arī veltīt vairāk uzmanības masveidīgu rezervju sagatavošanai. Pilnīgi pretēji tam, ko bija iecerējis paveikt Serdjukovs, kas vēlējās palielināt līguma karavīru skaitu, pakāpeniski pārejot uz profesionālu armiju. Un tam bija nopietni iemesli - beidzamie kari Čečenijā un Gruzijā parādīja krievu armijas nepietiekamo gatavību pat šādiem - visai ierobežotiem konfliktiem. Derētu salīdzināt ar amerikāņu ieiešanu Irākā un Afganistānā. 2006. gadā pat Vladimirs Putins atzina, ka sekmīgas karošanas nodrošināšanai pret separātistiem Čečenijā bijuši nepieciešami 65 tūkstoši kaujas spējīgu karavīru, taču atradušies tikai 55 tūkstoši. Tobrīd Krievijas armijā bija 1,4 miljoni vīru. Arī par darbību Gruzijā 2008. gadā lielās valsts armija saņēma daudz kritikas, tajā skaitā no savas valsts militārajiem ekspertiem.
Modernā kara vešana ar jaudīgas un precīzas tehnikas izmantošanu jau pagājušā gadsimta beidzamajās desmitgadēs lika pārskatīt tradicionālos uzskatus par armijas veidošanu. Lai gan Krievija ievērojami kavējās, Serdjukova laikā tā bija ceļā uz šādām pārmaiņām un iegūtu mazākus, taču efektīvākus bruņotos spēkus. Krievijas kaimiņiem der ielāgot - kamēr ielenktā Kremļa sindroms nezudīs, nopietns drauds būs gan moderna, gan arī nereformēta šīs valsts armija.