Finanšu grupas Citigroup analītiķi nesen publiskotā pētījumā secināja, ka četrus gadus pēc finanšu un ekonomiskās krīzes izraisīšanās beidzies tā dēvētais globālais izejvielu supercikls (angliski - commodities super cycle), jo šobrīd vairs nav iemeslu dažādu izejvielu, tostarp naftas, gāzes, metālu, kā arī citu nozīmīgu produktu un resursu globālam cenu kāpumam. Citigroup analītiķi uzskata, ka periods, kas dzejiski nosaukts par «supercikla bērēm», turpinās jau kopš 2011. gada, kā arī prognozē, ka 2013. gadam izejvielu tirgū atbilstošākais raksturojums ir vārds afterparty jeb, kā latviski varētu sacīt, noslēguma ballīte.
Oficiāli neatzīta tendence
Izejvielu supercikla jēdzienam nav precīzas definīcijas, arī klasisko ekonomistu attieksme pret šo, tāpat kā pret daudziem citiem tā dēvētajiem ilgajiem viļņiem jeb cikliem, ir rezervēta. Tomēr izejvielu supercikla jēdziens regulāri parādās dažādos pētījumos un publikācijās, bet tradicionāli ar to pieņemts saprast ilggadīgu (līdz pat vairākiem gadu desmitiem) izejvielu (ieskaitot arī pārtiku un zeltu) cenu kāpumu biržās. Protams, īstermiņā izejvielu cenas var piedzīvot dažādas, pat ļoti krasas svārstības, taču laiku, kamēr ilgtermiņā saglabājas cenu kāpuma tendence, pieņemts uzskatīt par izejvielu superciklu. Atbilstoši dominējošajam viedoklim pilnībā noslēdzies cikls ir tad, kad sākas tikpat konstanta cenu lejupslīde.
Eksperti vienprātīgi atzīst, ka pēdējais šāds cikls sākās XX gadsimta 90. gadu beigās, galvenokārt pateicoties Ķīnas un citu tā dēvēto straujas ekonomiskās attīstības valstu izaugsmei un tās radītajam pieprasījumam. Piemēram, kopš 2000. gada sākuma Ķīna patērē 40% pasaules alumīnija, kā arī nedaudz virs 40% ogļu, cinka, vara un svina. Šī tendence gan neattiecas uz visām jaunajām lielvalstīm, jo, piemēram, Krievijas ekonomisko attīstību iepriekšējos gados nodrošināja tieši pieprasījums pēc izejvielām. Tajā pašā laikā jautājumā par to, vai tiešām iestājušās kārtējā izejvielu supercikla beigas, pastāv radikāli pretēji viedokļi.
Ķīna un pārējie faktori
Citigroup un citi viedokļa par izejvielu supercikla beigām aizstāvji norāda, ka pēdējos gados ievērojami uzlabojušās izejvielu ieguves tehnoloģijas, ļaujot palielināt to ieguves apjomus.
Kā uzskatāmākais piemērs tiek minēts ļoti neviennozīmīgi vērtētais slānekļa bums ASV, pateicoties kuram jau tuvākajā laikā pasaulē varētu valdīt energoresursu pārpilnība, un pieņēmums, ka šādos apstākļos arī tirgus spekulanti nespēs panākt būtisku cenu kāpumu. Spekulantiem ir ievērojama loma izejvielu cenu kāpumā pēdējā desmitgadē, un viņu darbību rezultāts ir virkne cenu burbuļu. Piemēram, naftas eksportētājvalstu organizācija OPEC pēdējos gados vairākkārt norādījusi, ka tai nav nekādu iemeslu paaugstināt naftas ieguves apjomus, jo pasaulē nav vērojams naftas deficīts. Tomēr naftas cenas visu šo laiku turpināja kāpt, un līdzīga situācija pastāv arī daudzu citu izejvielu tirgos.
Kā citi būtiski faktori tiek minēta gan Ķīnas ekonomikas attīstības tempu palēnināšanās, gan fakts, ka lēnām mainās šīs valsts ekonomikas struktūra. Ja līdz šim Ķīnas prioritāte bija grandiozi infrastruktūras projekti, kuriem nepieciešams milzīgs daudzums izejvielu, tad tagad šīs valsts ekonomika pakāpeniski pārorientējas uz iedzīvotāju patēriņa palielināšanu.
Visbeidzot - daudzas pasaules valstis pēc finanšu krīzes pārdzīvošanas ieslīgušas ekonomiskajā stagnācijā, par ko uzskatāmi liecina, piemēram, jaunu automašīnu pārdošanas apjomu kritums, bet no autobūves lielā mērā ir atkarīga dažādu metālu ieguve, kā arī naftas un gāzes patēriņa Eiropā samazināšanās.
Ja konkrēti, tad Citigroup 2013. gadā prognozē, piemēram, alumīnija, vara un niķeļa cenu krišanos par 5-10%, bet 2014. gadā - par 8-13%. Savukārt zelta cena jau ir noslīdējusi līdz divu gadu zemākajai cenai - 1400 ASV dolāriem (aptuveni 755 latiem) par Trojas unci, lai gan vēl šī gada sākumā bija 1700 ASV dolāru (nepilni 920 latu). Salīdzinot ar augstāko punktu 2011. gada nogalē, zelta cena kritusies par 30%. Zeltam gan vienmēr bijis īpašs statuss, tādēļ tā cenas pielīdzināšana pārējām izejvielām, pēc daudzu ekspertu domām, nav korekta, lai gan tas tiek darīts samērā bieži. Tas pats attiecas arī uz pārtikas izejvielām, kuras vairāk tomēr atkarīgas no laika apstākļiem nekā tirgus cenām.
Varbūt īslaicīga parādība
Uzreiz gan jānorāda, ka arī viedokļu frontes pretējā pusē atrodas ne mazāk titulēti spēlētāji. Tā JPMorgan Chase analītiķi pauž viedokli, ka izejvielu supercikls turpināsies vēl vismaz gadus desmit, bet šobrīd vienkārši iestājusies pauze cenu augšupejā. Pēc šī finanšu institūta domām, šobrīd pastāvošais tā dēvētais cenu plato ir īslaicīga parādība, gaidāmās tālākās izaugsmes priekšvēstnesis.
Project Syndicate pārstāvji savukārt norāda, ka cikla turpināšanās aizstāvji kā argumentu izmanto galvenokārt noliedzēju viedokļa atspēkošanu. Tiek uzsvērts - lai arī Ķīnas ekonomikas izaugsmes tempi pakāpeniski kļūst lēnāki, tās iekšējais patēriņš gandrīz visās jomās ir ievērojami mazāks par ASV (piemēram, nafta uz vienu iedzīvotāju tiek patērēta vidēji deviņas reizes mazāk), bet šai atšķirībai būs tendence samazināties neatkarīgi no iekšzemes kopprodukta pieauguma tempiem. Citiem vārdiem - resursi, kas līdz šim tika ieguldīti infrastruktūras projektos, tagad aizies patēriņam.
Runājot par energoresursiem, tiek norādīts, ka patēriņu veido ne tikai pieprasījums, bet arī piedāvājums, kurš, ļoti ticams, nepavisam nebūs tik iespaidīgs, kā šķiet optimistiem.
Piemēram, ASV piedzīvotās slānekļa revolūcijas galvenais trūkums ir augstā iegūtās naftas un gāzes pašizmaksa, un, cenām noslīdot jūtami zem 100 ASV dolāriem (53-54 latiem) par barelu naftas, slānekļa revolucionāriem vienkārši beigsies līdzekļi, kurus ieguldīt tālākā attīstībā. (Turklāt šādu viedokli pauž JPMorgan Chase, nevis Gazprom.)
Visbeidzot - īpaši tiek uzsvērts, ka pasaules iedzīvotāju skaits turpina pieaugt, bet katrs nākamais Zemes iedzīvotājs patērē savu daļu resursu. Pēc optimistu domām, pat samazinoties vidējam izejvielu patēriņam uz vienu iedzīvotāju, kopējais patēriņš turpinās stabili palielināties iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ.
Jautājums par izejvielu supercikla beigām vai turpināšanos ir svarīgs daudzu pasaules valstu iedzīvotājiem. Izejvielu cenu mazināšanās radīs problēmas to eksportētājiem, liekot pārskatīt attīstības plānus un prognozes, kā arī atvieglos dzīvi importētājiem, turklāt varētu palīdzēt gan biznesa attīstībā, gan iedzīvotāju tēriņu sabalansēšanā, kaut vai tādēļ, ka ietekmē degvielas, kā arī gāzes un citu ikdienā lietojamu energoresursu cenas.
Jebkurā gadījumā brīdī, kad iestāsies šī cikla beigas, uzņēmumiem un valstīm, kas orientējušās uz izejvielu pārdošanu, radīsies grūtības, bet tām, kas orientētas uz iepirkšanu lielos apjomos, finanšu situācija varētu uzlaboties.