Kritēriji, pēc kuriem vecākiem savai atvasei izraudzīties skolu, var kardināli atšķirties, pauž gan vecāki, gan izglītības speciālisti. Taču skolu izvēle ir viens no akcentiem, ko var samanīt izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa idejās par pārmaiņām izglītībā, tāpēc Diena skaidro, vai šī iecere sevi varētu attaisnot.
Jau izvēlas
Skolu izvēle vistiešākajā mērā ir saistīta ar ieceri ieviest vaučerus skolu finansēšanā. Šajā modelī nauda «sekotu» skolēnam līdz pat skolai, kas nozīmē konkurenci starp izglītības iestādēm un likumsakarīgi - arī skolu izvēli kā vienu no šāda modeļa pīlāriem. Skolu izvēle Latvijā pastāv arī tagad. Arī galvaspilsētā, kur pieteikšanās skolai ir pēc mikrorajona principa, daudzi vecāki mēģina izcīnīt savai atvasei tiesības mācīties kādā no tā dēvētajām prestižajām skolām. Taču, ieviešot vaučeru sistēmu, pašvaldību skolām konkurences cīņā pievienotos arī privātskolas, jo arī tās savu finansējumu saņemtu no valsts, nevis vecāku kabatas.
Jautājumā par skolu izvēli viedokļi atšķiras arī tādām respektablām organizācijām kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) un Pasaules Banka (PB). PB eksperti joprojām izsakās atbalstoši par tirgus mehānismiem izglītībā, savukārt OECD pakāpeniski nonākusi pretējā pozīcijā. Piemēram, nesen iznākušā plašā OECD pētījumā par vienlīdzību un kvalitāti izglītībā apšaubīts arguments, ka izvēles iespēju paplašināšana izglītībā veicina efektivitāti, inovācijas un paaugstinās izglītības kvalitāti. «Pierādījumi neapstiprina šādus uzskatus, jo izvēle un ar to saistītie tirgus mehānismi var veicināt segregāciju,» teikts OECD pētījumā.
Atzīti izglītības pētnieki skolu izvēlē redz pāris būtisku riska punktu. Viens no tiem ir «krējuma nosmelšana», ja skolas, kurām piesakās vairāk skolēnu, nekā tās var uzņemt, drīkst atlasīt labākos skolēnus. Ar to gan var cīnīties, piemēram, nosakot, ka skolai jāuzņem visi skolēni pieteikšanās secībā. OECD pētījumā pat ieteikts par skolēniem no sociāli nelabvēlīgākiem slāņiem skolai piešķirt papildu naudu, kas var motivēt šos skolēnus uzņemt.
Otrs riska punkts saistāms ar vecāku spēju veikt informētu skolu izvēli. Zviedrijā, kur jau eksistē tirgus mehānismi izglītībā, esot redzama saikne starp vecāku izglītības līmeni un aktivitāti skolu izvēlē - izglītotākie vecāki esot aktīvākie, meklējot savai atvasei piemērotāko skolu. Tādējādi varot veidoties noslāņošanās: izglītoto vecāku bērni mācās labākajās skolās, pārējie - vienkārši tuvākajās. Arī Latvijā varam panākt, ka mazās skolas sāk veģetēt - ja labākie skolēni būs aizbraukuši prom, tām būs grūti būt konkurētspējīgām un pacelties augstākā līmenī, norāda izglītības sociologs Miķelis Grīviņš.
Tirgus parādīšot
R. Ķīlis, vaicāts par saikni starp vecāku izglītības līmeni un aktivitāti skolu izvēlē, pēc neilga klusuma brīža atzīst, ka jābūt spēcīgām vecāku organizācijām, kas nodarbotos ar vecāku apziņas celšanu. «Nedomāju, ka vajag atteikties no pārmaiņām, ja daļa ir neieinteresēta,» teic R. Ķīlis.
Kā panākt, ka vecāki izdara informētu skolas izvēli? Ministrs jaunu Ameriku neatklāj un uzskata, ka jāsper trīs soļi. Pirmais - skolas informē vecākus par to, ko dara. Otrais - diskusiju ceļā jāvienojas, kādi ir labas skolas kritēriji un kas nacionālā līmenī ir laba izglītība. Trešais solis būtu skolu vērtējums pēc šiem kritērijiem. Pašlaik vecākiem ir pieejams skolu reitings, bet tas balstīts vienīgi centralizēto eksāmenu rezultātos, ar ko R. Ķīļa ieskatā nepietiek.
Līdzīgi kā citviet pasaulē, arī Latvijā viedokļi par skolu izvēli atšķiras. Piemēram, vecāku iniciatīvas grupas Nauda seko pārstāve Diāna Blūma atbalsta skolu izvēli, un, viņasprāt, ar laiku tirgus parādīs, kura skola ir laba un kura - slikta. Viņa arī optimistiski vērtē vecāku spēju izraudzīties piemērotāko skolu. Savukārt biedrības Vecāki par izglītību pārstāve Jana Simanovska ir kritiskāka. Viņas dēlam ir 13 gadu un viņš mācoties ļoti labā skolā, bet visas zināšanas par to, kas ir laba skola, J. Simanovska ieguvusi, jau sadarbojoties ar šo skolu. Līdz ar to esot jāšaubās, vai septiņgadīga bērna vecāks jau spēj definēt savu pasūtījumu skolai. Turklāt, ja arī spēj, tad esot jautājums, kā zināt, kura no visām skolām ir piemērotākā. «Sekmju līmenis centralizētajā eksāmenā nenosaka, kā skolai veiksies tieši ar manu bērnu,» akcentē J. Simanovska. Turklāt esot arī jāņem vērā, ka pirmajās klasēs liela nozīme ir klases audzinātājam.
J. Simanovsku varētu dēvēt par aktīvu izglītības «patērētāju», kura būtu gatava savu atvasi līdz piemērotākajai skolai vest arī ļoti tālu, taču viņa arī uzsver - ir daudzas ģimenes, kuras to nevar atļauties. Tas aktualizē jautājumu arī par to, vai ārpus lielajām pilsētām vispār iespējama skolu izvēle, sevišķi tajās Latvijas vietās, kur viena skola no otras atrodas pārdesmit kilometru attālumā. R. Ķīlis piekrīt, ka ir teritorijas, kur ir visai mazas skolu izvēles iespējas, lai neteiktu, ka faktiski nekādas. Taču viņš arī norāda, ka tas ir «bērnu ziņā salīdzinoši neliels segments», turklāt «ir tādi attālumi, kurus var pārvarēt».
Jāizceļ labie
Ieviešot izglītībā tirgus mehānismu, būtisks būtu ne tikai pieprasījums jeb skolu izvēle, bet arī piedāvājums, lai vecākiem vispār būtu, no kā izvēlēties. Kā panākt, lai skolas dažādotu savu piedāvājumu? R. Ķīlis uzskata, ka gan pašvaldībām, gan ministrijai jāiesaistās, lai demonstrētu skolām dažādas pieejas, kā strādāt. Arī programmas Iespējamā misija attīstības vadītāja Zane Oliņa piekrīt, ka ir nepieciešami labi piemēri. Gan pasūtītājiem jeb vecākiem, gan skolām trūkst iztēles par to, kas ir iespējams. «Vajadzētu izcelt veiksmīgus, labus piemērus, kas uzdrošinājušies darīt citādi,» viņa saka.
Jau vēstīts, ka daļa ekspertu skeptiski raugās uz saistību starp pedagoģiskām inovācijām un skolu izvēli. Pasaules pieredze liecina, ka, sākot konkurēt savā starpā, skolas kļūst aizvien vienveidīgākas, jo izvēlas ierastus veidus, kā konkurēt, skaidro M. Grīviņš. Šo domu var turpināt ar izglītības eksperta Guntara Catlaka Dienai iepriekš pausto: «Progress iet pa priekšu sabiedrībai.» Proti, vecāki skolu izvēlē vadoties pēc savas pieredzes - kādu izglītību viņi saņēma, kad paši gāja skolā. Tāpēc, viņaprāt, ja izvēli un līdz ar to arī skolu finansējuma apjomu atstās vecāku ziņā, inovāciju nebūs.
Ekonomists Jānis Ošlejs gan uzskata, ka var apvienot divas pieejas - gan vaučeru sistēmas sniegto iespēju vecākiem izvēlēties skolu, kas izmanto tieši tādu pedagoģisko pieeju, kāda viņu atvasei ir vispiemērotākā, gan tiekšanos uz mērķi panākt, ka visas skolas sniedz vienlīdzīgas iespējas saņemt ļoti kvalitatīvu izglītību. Viņš atgādina veco patiesību - lai to sasniegtu, jāpanāk, ka par pedagogiem kļūst paši labākie jaunieši.