gada dzīvojot, desmit gados uzrakstījis vēsturisko romānu ciklu Viņpus vārtiem un saņēmis par to Baltijas asamblejas balvu (2012). Sakiet, par kuru novadu Latvijā uzrakstīti četri romāni? Tagad viņš esot absolūts laucinieks, un viņam ļoti tuva kļuvusi mājdzīvnieku pasaule.
Aizbēga uz laukiem
Tuvojoties Skultei, zvanām Aivaram. Viņš brīdina, lai bez viņa laukā no mašīnas nekāpjot - suns esot neaprēķināms! Taču, kad iebraucam pagalmā, Ringla raujas saimniekam no rokām nevis tāpēc, lai ķertos mums bikšu starās, bet lai iespiestu rokā sarkanu bumbu un palecoties censtos nobučot ģīmi. Komunikācija ar cilvēkiem viņai noteikti svarīgāka par to, kas ielikts bļodā.
Drēgnais vējš liek ātri pabeigt foto sesiju un tverties «līvānietē» pie siltas kafijas tases. Tur bez steigas ris Aivara stāsts, jo, kā viņš nosmej, «rakstīšana šodien jau tā vai tā vairs nesanāks».
Grūti iedomāties, ka laikā, kad dažviet lauki kļūst arvien tukšāki, viens rūdīts rīdzinieks aizbrauc no pilsētas un sāk ne pa jokam saimniekot laukos, sievas Andas vecāku atgūtajā zemē. «Tas bija 1992. gada aprīlis, tieši Lieldienās. Mūsu jaunākais dēls Edžus bija nesen dzimis, te apkārt sadangāti dubļi un slapja pļava, pat akas nebija, bet atpakaļ braukt vairs negribējās. Es vienmēr viegli adaptējos jaunās situācijās, un tagad varu teikt, ka esmu īsts laucinieks, un Anda arī, kaut viņa studē doktorantūrā, strādā Ādažu vidusskolā par mūzikas skolotāju un diriģē skolēnu korus.»
1998. gadā Aivars par šo dzīves posmu sarakstīja savu pirmo romānu Patvēruma ilūzijas. To izdeva 2000. gadā. Grāmatai uz vāka bija redzama Kļavu ģimenes Līvānu māja.
Kad ūdens smeļas mutē
Pievēršanās lopiņu turēšanai bija lauku dzīves diktēts noteikums. Aivars saka - kad ūdens smeļas mutē, visu var baigi viegli iemācīties. Ģimene izdomāja turēt aitas. Kāpēc ne govis? «Par liellopiem zināju vēl mazāk, nekā par aitām, kas ir stipri pieticīgs dzīvnieks. Ap sešdesmit aitu pa nakti dzīvoja netālajā kūtī. Ar viņām bija visādi kreņķi. Aitas nevar kā suni piesiet pie ķēdes, dienā viņas klīda pa apkārtnes pļavām. Man prāts nemierīgs, trīs četras reizes dienā bridu pa slapjo pļavu, pa garo zāli un meklēju aizklīdušās. Mums neveicās ar barvedēm, kas parasti aitu pulku pārved mājās. Viena bija laba, bet viņu sakoda klaiņojošie suņi.»
Aivars izstāsta, kā ļerpatās sakostā aita pārnākusi mājās, bet sazvanītais veterinārārsts teicis, ka tik draņķīgā laikā, kad zeme ar debesīm griežas, nekur nebrauks, lai Aivars ņem lāpāmadatu, iever diegu un pats tās ļerpatas sašuj kopā! Ko darīt? Laukos dzīvot ir ekstrēma padarīšana, paļauties vari tikai pats uz sevi, bet lauki arī norūda. Aizgājuši abi uz kūti. Anda, mūzikas skolotāja un diriģente, šuvusi aitu ciet, taču, kā par spīti, nodzisusi elektrība, un mājās aizmirstas šķēres. Tad nu Anda to diega galu nokodusi ar zobiem!
Aivars iemācījās pieņemt aitu dzemdības: «Jēri nāk ārā ar kājām pa priekšu, bet bieži viena kāja iesprūst. Tad bāžu roku iekšā, sakārtoju lopiņu un izvelku ārā, bet citreiz atnāc no rīta uz kūti, un tur trīs vai četri naktī dzimušie jau spriņģo.»
Ar aitkopību Aivars nodarbojās kādus astoņus gadus, bet «ar lauksaimniecību nevar ņemties vaļasprieka līmenī». Aitas likvidēja, pēc tām Lūšos dzīvoja Edžum uzdāvinātā nutrija, kas no maza knibuča izauga par diezgan pamatīgu zvēru. Par laimi, nutrija izgrauza būrī caurumu un aizbēga. Bija arī truši, bet viņi saslima ar vīrusu.
Bolderājas meitene Lūšos
Aizvadīto gadu laikā Lūšos vienmēr bija suņi - vispirms rīzenšnaucerveidīgais Piķis, tad bija Roko, kurš nodzīvoja četrpadsmit gadu un bija «absolūti vienkāršs puisis, bet viņš kopā ar Piķi nokoda kaimiņu suni un skraidīja meitās pie apkārtnes kucēm. Roko tā arī dabūja galu - jau sirmā vecumā pie jaunām meitenēm skriedams, laikam pārvērtēja savus spēkus. Viņu ķēra trieka. Mājās gan pārradās, bet bija stipri nosalis, sāka slimot, mēs viņu ārstējām, tomēr nekā».
Tagad Lūšu pagalmā saimnieko februārī no patversmes atvestā Ringla, kura jau aizmirsusi savas dzīves pirmo dramatisko mēnesi: «Šī gada janvāra pašā aukstākajā laikā Ringlu kopā ar četrām māsām un brālīti atrada kastē, izmestu pie Bolderājas šosejas, kur visu laiku garām brauc mašīnas! Nezināmi cilvēki mazos nogādāja pilsētas dzīvnieku patversmē Līčos. Tur atrada kuci, kurai pašai bija kucēni, viņa kļuva par audžumammu atradeņiem. Ringla bija lielākā no tiem kucēniem. Tagad, kad braucu pie mammas, kas dzīvo Bolderājā, kādā firmā aiz žoga šad tad redzu riktīgi lielu suni, mats matā līdzīgu Ringlai, iespējams, viņas mammu!»
Aivars smej, ka Ringlai laikam bērnības trauma, viņa tāda bomzīga - saņem vislabāko, tomēr stiepj uz mājām visādus draņķus - sapuvušus ābolus, beigtu strazdu, vecu dēļa gabalu, apšņurkātas lupatas, saliek uz kāpnēm un priecājas, ka mājās atnesusi vērtīgas lietas.
Aivars secinājis, ka, tāpat kā vīrieši ir no Marsa un sievietes no Venēras, arī suņi stipri atšķiras no kucēm: «Viņas nebizo apkārt, turas pie mājām, bet viņām mazliet trūkst loģikas. Laukos suns vajadzīgs, tas ir kā pilsētā zvans pie durvīm. Viena nelaime gan ir - Ringla dzen meža dzīvniekus, kuru te netrūkst. Pa otrā stāva logu redzu stirnas, kas ēd ābolus, buki cīkstas ap upeņu krūmu, redzēti arī zaķi un mežacūkas. Naktī dzirdu, ka nograb āra trepes, un Ringla riedama metas zvērus dzenāt. Man nav žoga un bail riskēt, tāpēc dienā viņu turu pie ķēdes, taču Ringla to nepārdzīvo.»
Ar savu lauku saimnieka darbošanos Aivars gadus deviņus bija pilnīgi ārā no literātu vides. Lūzuma punkts, kas lika rakstniekam atgriezties literatūrā, bija nelaime - 1992. gadā, gaidot Jauno gadu, pirms sēšanās pie galda, gāja barot suni, krita un salauza kāju. Pabažu slimnīcā kāju saskrūvēja, un Aivars piespiestajā bezdarbības laikā ne tikai atmeta smēķēšanu, ko līdz tam bija darījis ļoti pamatīgi, bet arī sāka rakstīt romānu.
Tagad lauksaimniecība nolikta malā, kaut Aivars prot un dara visu nepieciešamo. Traktoru iemācījies vadīt, art, vagot un arī mežā malku ziemai sagādāt. Viņš raksta grāmatas un strādā kā brīvais žurnālists. Tikko Zvaigzne ABC laidusi klajā Aivara jaunāko grāmatu 11 stāsti par vīriešiem.