Latvijas Republikas pilsoņiem tomēr būs iespēja pateikt skaidru un nepārprotamu «nē» krievu valodai kā otrai valsts valodai. Šādu iespēju, lemjot par referenduma neatcelšanu (vienlaikus ierosinot lietu), ir devusi Satversmes tiesa, un tagad svarīgi to neizniekot. Neizniekot, ļaujoties dažādu pasuga provokatoru mazākais bezatbildīgiem un tuvredzīgiem mēģinājumiem sakūdīt cilvēkus referendumu ignorēt.
Turklāt tiesas lemtais droši vien ir labākais, kas šajā brīdī varēja notikt. Jau pēc nedaudz mazāk nekā mēneša absolūtais mūsu valsts pilsoņu vairākums ar vienu vienīgu balsojumu Nilam Ušakovam, Jānim Urbanovičam, Vladimiram Lindermanam un domubiedriem būs demokrātiski parādījis, cik margināli un sabiedrībā nepieprasīti ir viņu karstie sapņi, un jebkādi turpmāki jautājumi par krievu valodas statusu Latvijā uz ilgiem laikiem būs noņemti no darba kārtības. Turklāt tas mazinās pilnīgi saprotamo divvalodības atbalstītāju neapmierinātību, kas pretējā gadījumā, ļoti iespējams, novestu pie šo personu iziešanas ielās un neprognozējamām sekām. Jo ir tomēr atšķirība - bokseris zaudē godīgā divcīņā, vai arī viņu dažas minūtes pirms tās sākuma ieslēdz ģērbtuvē, neizlaiž ringā un pasludina par zaudētāju.
Vienlaikus joprojām ir neskaidrs jautājums, kādēļ Visu Latvijai!-TB/LNNK un Vienotības politiķi cīņu par referenduma apturēšanu sāka tieši tagad. Daudz prātīgāk būtu bijis prasību iesniegt vai nu brīdī, kad Lindermans tikai sāka savu parakstu vākšanas akciju, vai arī nākamajā dienā pēc referenduma oficiālo rezultātu pasludināšanas. Pirmajā gadījumā visas spekulācijas tiktu apcirptas jau pašā saknē, bet otrajā - mēs būtībā iegūtu divus vienā. Pirmkārt, pilnīgi leģitīmus, godīgus tautas nobalsošanas rezultātus, kas pasaka, ka jautājums par krievu valodu kā otru valsts valodu ir svarīgs tikai nelielai Latvijas iedzīvotāju daļai. Un, otrkārt, (ja jau politiķi ir tik ļoti pārliecināti par referenduma antikonstitucionalitāti) - tikpat leģitīmu tiesas lēmumu, ka šādus referendumus nākotnē rīkot vienkārši nevar.
Šobrīd var sanākt ne šis, ne tas. Satracināti un samulsināti jūtas abās pozīcijās stāvošie, un tas lielas daļas sabiedrības atsvešinātību no politiķiem diemžēl ir tikai vairojis. Un diez vai to mainīs arī šis Satversmes tiesas spriedums.