Veselības ministrija iecerējusi reformas veselības aprūpē, kas paredz būtiskas pārmaiņas līdzšinējā finansējuma, arī ārstu atalgojuma un pakalpojumu apmaksas kārtībā. To rezultātā tuvākā gada, divu gadu laikā iecerēts Latvijas iedzīvotājiem piedāvāt ikvienam pieejamu veselības aprūpi.
Veselības apdrošināšanas sistēmas modelis
Izstrādājot iespējamos veselības apdrošināšanas modeļus, VM sadarbojas ar Pasaules Veselības organizāciju. Obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas modelis paredz noteikt veselības obligāto iemaksu bāzes avotu un likmes apmēru. Tiek lēsts, ka tad, ja visi darbspējīgie iedzīvotāji iegādātos apdrošināšanas polisi par 300 eiro gadā vai 25 eiro mēnesī, finansējums veselības aprūpei pieaugtu par 292,8-330,8 miljoniem eiro.
«Diemžēl, atjaunojot Latvijas valsts neatkarību, pirmā valdība premjera Ivara Godmaņa vadībā paziņoja, ka medicīnai varēs samaksāt tikai pusi pakalpojuma cenas, un visas sekojošās valdības to ir uzskatījušas par pašsaprotamu lietu un ieviesušas par normu, izliekoties neredzam, ka šāda attieksme degradē veselības aprūpes nozari un iedzīvotājiem veiksmīgi nodrošina gandrīz vissliktākos veselības rādītājus Eiropas Savienībā,» pauž Līga Kozlovska, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente.
Reformas veselības nozarē notiek regulāri, un teju katrs nākamais veselības ministrs kaut ko vēlas mainīt. «Īpaši piemērota reformēšanai šķita primārā aprūpe, lai gan tai ir atvēlēti tikai ~8% no valsts veselības aprūpes budžeta, ģimenes ārsti tika vainoti pie lielākās daļas nekārtību valstī, līdz ar to viņi ir pārdzīvojuši dažādus finansēšanas modeļus: gan algu sistēmu, gan tā saucamo punktu sistēmu, gan kapitācijas modeli. Tagad strādājam jauktajā kapitācijas modelī un tāpat kā visi citi mediķi ceram, ka beidzot atrunas tiks izbeigtas un finansējums tiks palielināts,» uzskata Kozlovska.
Pēc Kozlovskas domām arī partijas Vienotība savulaik iesniegtais un toreizējās ministres Ingrīdas Circenes radītais veselības aprūpes finansēšanas modelis nenodrošināja veselības aprūpes finansējuma palielinājumu, bet solidaritātes principu klaji ignorēja un bija diskriminējošs pret sociāli neaizsargātāko iedzīvotāju daļu. Tā mērķis, kā uzskata Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente, esot bijis samazināt pakalpojumu saņēmēju skaitu, kuri varētu pretendēt uz valsts apmaksāto veselības aprūpi, atstumjot tos, kuri nespēj samaksāt nodokļus, tādējādi īslaicīgi it kā palielinot iespējas citiem - maksātspējīgajiem - saņemt vairāk, jo nodokļu maksātājus apdrošinātu valsts. Papildu finansējums šajā modelī plānots no apdrošināšanas polisēm, kuras būtu jāpērk nodokļu nemaksātājiem. «Līdz ar to medicīnas nozare iegūtu papildu pienākumus, jo ārstam, pirms pieņemt pacientu, būtu bijis jākontrolē, vai viņš ir nomaksājis nodokļus, bet gandrīz 200 tūkstošiem iedzīvotāju veselības aprūpe kļūtu vēl mazāk pieejama par to, kāda ir pašlaik. Ja šādā veidā finansēšanas modelis tiek mainīts mainīšanas dēļ un papildus nauda netiek piešķirta, bet tā pati esošā pārlikta no kabatas kabatā, tad tam nav nekādas jēgas,» ir pārliecināta Kozlovska.
Ilgtermiņa mērķi ir mazs mierinājums
Apdrošināšana kā veselības aprūpes finansēšanas metode nebūt nav panaceja, un tik nabadzīgā valstī kā Latvija ar tik zemu iedzīvotāju maksātspējas līmeni bez valsts līdzdalības tā noteikti nespēs atrisināt visas tās problēmas, ar ko pašlaik saskaras gan pacienti, gan mediķi - rindas, kvotas, mediķa darba necienīgas algas utt. «Tiem, kas slimo, VM saukļi un ilgtermiņa mērķi ir mazs mierinājums, jo viņi vēlas kaut ko pieejamu, saprotamu un drošu, nevis mistiski iezīmētu zaļo koridoru. Vienkāršāk tomēr būtu veselības aprūpi nodrošināt caur valsts finansējumu, palielinot procentus no IKP, ko velta medicīnai, bet ne uzstādot obligāto veselības apdrošināšanu kā pamatmodeli. Mums ir pārāk mazs nodokļu maksātāju skaits, bet ir daudz pensionāru, bērnu, kas saņem valsts apmaksātus medicīnas pakalpojumus, bet paši iemaksas neveic,» uzskata Dr. med., asoc. prof. ķirurgs onkologs Jānis Eglītis. Kā piemēru viņš min Lietuvu un Igauniju, kur veselības nozares budžets ir lielāks nekā Latvijā un tas nekorelē ar iedzīvotāju skaitu.
«Obligātā veselības apdrošināšana ir kā vēl viens nodoklis, nedaudz citāds, bet tik un tā ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka slogu uzliekam strādājošajiem. Vai papildu nodokļi, vai obligātā veselības apdrošināšana - tas ir uz iedzīvotāju pleciem. Lielākajā daļā Eiropas tā pastāv, taču ir jāskata nodokļu pakete kopumā,» uzskata Pēteris Stradiņš (ārsts, sertificēts sirds ķirurgs, Rīgas Stradiņa universitātes docents, vadošais pētnieks, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Attīstības fonda viceprezidents).
Lai situāciju mainītu, tik un tā būs jāatrod papildu līdzekļi. Vienalga, ar kādu metodi. «Ar politisku izšķiršanos un zināmu drosmi piešķirot no valsts budžeta vai uzliekot papildu nodokli, bet nauda ir nepieciešama un jau tuvākajā laikā. Ja šo nodokli ir gribēšana nosaukt par apdrošināšanas iemaksu, tad lai tā ir valsts obligātā apdrošināšana, kas visiem valsts iedzīvotājiem bez izņēmuma nodrošina zināmu veselības aprūpes līmeni,» pauž L. Kozlovska.
Godīgi un pārskatāmi
«Ja valsts izšķirsies par obligāto veselības apdrošināšanu, līdzekļi noteikti jāapsaimnieko valsts institūcijai, jo privātajās kompānijās administratīvie izdevumi ir pārāk augsti (aptuveni 25%), bet valsts iestādes, kāda, piemēram, bija Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra (VOAVA), iztika ar ~2% no budžeta. Ņemot vērā Latvijas valsts trūcīgo maciņu, pagaidām privātā apdrošināšana var būt tikai katra cilvēka brīvprātīga un privāta izvēle,» domā Kozlovska. Savukārt J. Eglītis ir pārliecināts, ka privātie apdrošinātāji varētu apsaimniekot efektīvāk nekā valsts institūcija. «Manuprāt, radīt vēl vienu Nacionālo veselības dienestu īsti nav jēgas. Lielo budžetu medicīnas pakalpojumu sniedzēju līdzekļu apjoms jau ir zināms savlaicīgi. Kapacitāte ir zināma. Es neredzu jēgu arī tam, kāpēc šo naudu pašreiz pārdalīt caur NVD, jo VM varētu slēgt līgumus tieši ar pašām lielajām slimnīcām, kuru vadība atbild par iekļaušanos noteiktā budžetā, līdz ar to samazinātos arī administratīvie izdevumi, kas nenoliedzami ir dažādu atskaišu un tamlīdzīgas dokumentācijas un birokrātisko procesu uzturētājiem,» prāto Eglītis. Savukārt P. Stradiņam ir bažas, ka, līdzekļus nododot privātu apdrošinātāju rīcībā, pastāv risks, ka tie netiks iztērēti mērķtiecīgi, bet novirzīti klasteriem, kas saistīti apdrošinātājs ar izpildītāju vai tamlīdzīgi. Valsts institūcijas izveide līdz ar to varētu būt drošāka caurskatāmība līdzekļu plūsmā.
Pakalpojumu pakete pilnā mērā ir atkarīga no finansējuma daudzuma, kāds būs pieejams veselības aprūpei. Tajā zināmā apjomā ir jābūt iekļautiem visiem veselības aprūpes līmeņiem - gan neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, gan primārajai aprūpei, sekundārajam un terciārajam līmenim. Visi aptaujātie mediķi ir vienisprātis - nedrīkst būt tā, ka plānveida veselības aprūpe praktiski ir pieejama tikai par maksu. Veselības pakalpojumu apjoms noteikti nedrīkst būt saistīts ar kādu nodokļu nomaksu vai nomaksas apjomu, jo tad tā būtu atklāta trūcīgākās iedzīvotāju daļas diskriminācija, kas saskaņā ar Satversmes 91. pantu nav pieļaujama, uzsver L. Kozlovska. Minimālajā pakalpojumu paketē Jānis Eglītis iesaka iekļaut arī psihiatriju un onkoloģiju, bet stingri jānodefinē, ko valsts patlaban var atļauties un ko nevar. Viņaprāt, jārada programma, kurā noteikts, kādā laika periodā sasniedzam vajadzīgo līmeni un ieviešam jaunos medikamentus. «VM jau ir nopostulētas lietas, kas it kā ir pieejamas par valsts līdzekļiem, tajā pašā laikā kvotas beidzas jau gada devītajā, desmitajā mēnesī un atlikušie mēneši ir ar samazinātu noslodzi vai papildu finansējuma meklējumiem,» ir neapmierināts ārsts.
Izdarot reformas veselības aprūpē, nedrīkst aizmirst arī par darbinieku trūkumu un nepieciešamību akūti risināt šo problēmu, uzsver J. Eglītis. «Kādu brīdi var darboties entuziasma vārdā, bet kaut kad tas izsīkst. Darbinieki, kas strādā 4-5 darba vietās, nav normāla prakse. Universitātes klīnikās normāli būtu - ja esi speciālists, tad strādā uz pilnu slodzi šajā iestādē un saņem algu, lai tev nevajadzētu skraidīt pa vairākām darba vietām, lai uzturētu ģimeni. Tie tarifi, kas ir, piemēram, onkoķirurģijā, nav pārskatīti jau pārdesmit gadu un praktiski nesedz pat operāciju pašizmaksas, nemaz nerunājot par sarežģītām operācijām, kas ilgst vairākas stundas. Lielā mērā problēmas risinājums atkarīgs no politiskās gribas un iedzīvotāju pieprasījuma. Budžets ir tāds, kāds ir, un pēkšņi ieraudzīt brīnumu ieņēmumu sadaļā mums diez vai izdosies. Tāds mums būs tuvākajā laikā, ne tikai gadu, divus,» ir pārliecināts ārsts.