Politiskajā vidē ir teiciens, ka drīz pēc vēlēšanām ir jāsāk gatavoties nākamajām. Latvijā gan tā notiek reti, un lielā daļā gadījumu vēlētāju uzrunāšana (ja vēlaties - «makaronu karināšana uz ausīm») sākas teju vai pēdējā brīdī. Tomēr pašvaldību vēlēšanas ir gluži pārredzamā nākotnē, un valdības izstrādātie un uz Saeimu nosūtītie grozījumi likumā «Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām» ir savlaicīgi. Un kopumā jēdzīgi.
Grozījumos ir arī jauninājumi, par kuriem vēl vajadzētu diskutēt un tos pieslīpēt. Piemēram, 2. pantu grozījumu autori rosina papildināt ar salīdzinoši precīzāku slēptas priekšvēlēšanu aģitācijas skaidrojumu (tas labi). Ja par tādu tiek uzskatīta situācija, kad par aģitāciju saņemta atlīdzība bez norādes uz maksātāju, centrālo mediju kontekstā saprotam, par ko ir runa, - bet ko darīt pašvaldībām piederošiem medijiem vai tādiem, kuru īpašnieks ir kāds pašvaldības deputāts? Šī medija informācijas atlase var būt neslēpti «vienos vārtos», bet kas šajā gadījumā ir «atlīdzība»? Alga, ko saņem medijā strādājošie? Un pašvaldības politiķis taču ierasti teiks, ka tikai informē, nevis aģitē… Paveramies uz citiem rosinātajiem 2. panta grozījumiem. «Slēptā priekšvēlēšanu aģitācija ir aizliegta». Skaidrs. «Slēptajai priekšvēlēšanu aģitācijai iztērētie līdzekļi tiek ieskaitīti attiecīgās politiskās organizācijas .. priekšvēlēšanu izdevumos.» Un tikai? Ir jau politiķiem skāde, ja slēptie izdevumi tiek pieplusoti, tomēr kopumā tās ir pieciešamas klapatas, kas īsti nav samērojamas ar likumā aizliegtas (!) darbības veikšanu. Citiem vārdiem sakot, ja slēptās reklāmas gadījums ir pierādīts, sodam vajadzētu būt bargākam.
Pareizi rosināts, ka medijs, kas nevīžo noteiktajā termiņā informēt atbildīgās institūcijas par politiskās reklāmas plānotajiem izcenojumiem, šo reklāmu pārdot nedrīkst. Skaidrs. Ja ņem vērā, ka izcenojumi jāpasaka ļoti savlaicīgi, diskutabls tomēr ir ierosinājums, ka pēc tam medijs šos izcenojumus vispār nedrīkst mainīt. Mediju tirgū ir tāda pati konkurence un cenu kari kā jebkurā nozarē. Attiecīgi var gadīties, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā medijs konstatē pārāk augstu vai pārāk zemu noteiktu cenu. Ir jādod iespēja izcenojumus mainīt - ar nosacījumu, ka par to institūcijas tiek informētas un lēmums tiek argumentēts.
Pozitīvi, ka grozījumi pievēršas interneta videi, traktējot to kā pilnvērtīgu mediju ar atbilstīgu atbildību. Ņemot vērā vietējās politiskās tradīcijas, lielāka uzmanība būtu veltāma politiskajai aģitācijai koncertu, svētku u. c. formā. Pozitīvi, ka grozījumi liedz politisko reklāmu retranslētajās programmās. Kopumā - ja vien neuzskatām politiskās reklāmas regulēšanu par apriori bezcerīgu pasākumu, solis sperts pareizā virzienā.