Protams, kāpums nav liels, tomēr šeit rodas nopietnas bažas par tendenci. No vienas puses, cenu kāpumu, iespējams, varētu uztvert kā labu ziņu, ka ekonomika Latvijā atveseļojas. Savukārt, no otras puses… Jāatgādina, ka šā gada valsts budžets ir pamatīgi «apcirpts» un līdzīgs process paredzēts arī attiecībā uz nākamo divu gadu budžetiem, savukārt neviens liels investors, kas radītu vērā ņemamu jaunu darbavietu skaitu, Latvijā nav ienācis. Nav dzirdēts, ka kādā šīs valsts nostūrī uzņēmēji būtu sākuši algu palielināšanu. Tiesa, vēl jau ir dažādi valsts un pašvaldību uzņēmumi, kur algas joprojām tiek noteiktas pēc ne īpaši saprotamiem principiem, tomēr diez vai tie vieni paši spētu sasildīt Latvijas ekonomiku.
Tātad nākas secināt, ka notiekošais process šajā jomā lielā mērā liecina par stagflācijas iezīmēm. Respektīvi, neaugot ekonomikai, pamazām sākt pieaugt cenas. Šāds process ir neloģisks, tomēr tas jau ir bijis novērojams valstīs, kas ilgstoši nespēj izkļūt no dažādām krīzēm. Vienkārši jāsaprot, ka arī uzņēmumi nespēj savas cenas mazināt mūžīgi - pienāk brīdis, kad to rezerves ir izsmeltas, un jāsāk cenas atkal celt, tādējādi mēģinot izdzīvot.
Turklāt notiekošais process liecina par to, ka acīm redzami depresīvais periods ir beidzies atsevišķos ārējos tirgos, un tur deflāciju jau ir nomainījusi inflācija. Tas nevar neietekmēt Latviju, it īpaši, ja šī atveseļošanās notiek valstīs, ko var uzskatīt par mūsu tirdzniecības partneriem.