Elmāra Seņkova vēlme pētīt aktrises tēlu, lobīt nost tā dažādās izpausmes un it kā tikt pie cilvēciskās patības ir koķetērija ar skatītāju un aktrisi, jo pie kodola jau viņi apzināti nenonāk. Droši vien šīs izrādes sakarā var piesaukt un runāt par postmodernisma simulakriem - neesošās īstenības tēliem, īstenības imitācijām, tukšo formu utt., bet tā šķiet jau tāda vakardienas aktualitāte. Visas savas/aktrises izpausmes, tēlus, priekšstatus Rēzija Kalniņa virtuozi nospēlē, viņa ir meistare. Te ir viss kaut kas - dīvas intonācijas un pozas, čomiskas un aizrautīgas izpausmes, rezignētas apceres, mātišķa ironija, rotaļīgums, «filozofēšana», lietišķā sieviete utt. E. Seņkovs, kurš ir viņas dialoga partneris un provokators, pats izrādās labs aktieris, veido dialogu dzīvi, neuzspēlēti. Ar dramaturģes Rasas Bugavičutes palīdzību izveidota struktūra, kas atklāj režisora un aktrises abpusējo koķetēriju: R. Kalniņa saka - būtu laimīga, ja viņu liktu mierā. Taču projektam piekrīt... Režisors pārmet neīstumu, bet pats to veicina. Es šo projektu uztveru kā radošu untumu, ne vairāk. Man īsti nav simpātiska šī ideja - režisora uzdevums aktrisi spiež būt narcistiskai, spoguļoties pašai sevī. Neesmu pārliecināta, vai tā ir auglīga nodarbošanās. 5 5 5 5 5
Režisors Elmārs Seņkovs cītīgi knibinās ap datoru, aktrise Rēzija Kalniņa, tērpusies viscaur melnā, pūš gaisā cigaretes dūmu mutuļus un ar labvēlīgu ieinteresētību atbild uz viņa jautājumiem. Reizēm šo to pajautā arī pati, artistiski un ne bez pašironijas izpilda režisora ierosinātās etīdes un improvizē savējās. Abu mākslinieku šķietami spontāno saskarsmi disciplinē dramaturģisks satvars, ko veidojusi Rasa Bugavičute. Tieši stundu un piecpadsmit minūtes Elmārs Seņkovs spēlē Elmāru Seņkovu, kurš pūlas atminēt savu sapņu aktrisi Rēziju Kalniņu, savukārt Rēzija Kalniņa spēlē Rēziju Kalniņu, kura spēlē Rēziju Kalniņu. Izrāde beidzas. Režisors atviegloti smaida, aktrise arī smaida un... aiziet neatminēta. Par to varētu nesatraukties, jo negatīvs rezultāts arī ir rezultāts un viegli atminama mēdz būt tikai studenta ēdienkarte. Taču žēl, ka realitātē, iespējams, aizraujošais cilvēciskās un profesionālās būtības izziņas process, spēles situācijā ievietots, zaudē autentiskumu un kļūst par ilustrāciju pats sev. Caurlaidi, kas ļautu iekļūt Rēzijas Kalniņas pasaulē, galu galā nedabū neviens - ne režisors, ne skatītāji.
P.S. Autores oriģinālais vērtējums - 2,5 āboli (red.).