Nu jau ārpus Latvijas pavadīti vairāk nekā astoņi gadi. Pēc kārtējā dzimtās pilsētas apmeklējuma sēžu savā Vācijas dzīvoklītī ar baltajām tapetēm un apdomāju savus Rīgas iespaidus. Te jāzina, ka visos Vācijas mitekļos ir baltas krāsojamās tapetes un es, lai izbēgtu no slimnīcas atmosfēras, vienu sienu no augšas līdz apakšai esmu izdekorējis ar pastkartēm. Tur atrodamas arī dažas Rīgas skatu kartītes, kuras man palīdz atsaukt atmiņā pēdējā apmeklējuma sajūtas.
Vecrīga, tu pavedinātāja, tu mirdzošais atrakciju parks, cik daudz jauno sportistu karjeru beigušās pie tavu bāru letēm, cik daudz kurpju papēžu meitenēm tu esi lauzusi ar saviem bruģa zobiem, cik daudz ļaužu tu esi izputinājusi ar savām pārmērīgi augstajām cenām! Bet tu esi arī Rīgas seja, tās izkārtne, tās pirmsākums un tradīcija. Vecrīgā vienmēr ir varianti, tur katrs var atrast izklaidi savai gaumei. Es uz Rīgu parasti braucu vienkārši atpūsties, un dažreiz vecpilsēta ir man kā īsta glābšanas saliņa, ja gribas kādā vakarā vēl kur pasēdēt. Vecrīga ir kā vācele, kas uzņem sevī ikvienu, kam ir tikai ir kāds lieks lats, ko atvēlēt alum, un nākamajā dienā nav agri jāceļas. Turīgus slaistus un sevi izrādīt gribētājus tā pievelk kā magnēts. Ar savu kulturālo mantojumu, unikālajām senajām celtnēm un daudzajiem izklaides stūrīšiem tā varētu būt īsta bohēmas mājvieta, ja vien katrs kvadrātmetrs telpas nebūtu paredzēts komerciālajai darbībai, tāpēc bohēma Rīgā laikam tomēr ir kaut kur citur, bet īslaicīgs Rīgas apmeklētājs par to galvu nelauza, viņš iedvesmu rod kolorītajā Vecrīgas publikā, bāru oriģinālajā interjerā un mēness atblāzmā uz bruģa.
Varbūt īstā Rīgas bohēma patvērumu atradusi upes pretējā krastā, Pārdaugavā, kura manā apziņā pēdējā apmeklējuma laikā atstāja dziļākas pēdas. Kādreiz, vēl dzīvojot Latvijā un raugoties uz daudzajām pagalam noplukušajām ēkām, redzēju vienīgi nabadzību, nekārtību un bezcerību. Tagad, kad mana ikdiena ir pārsātināta ar rūpīgi koptiem zālājiem, nevainojamām fasādēm un estētiskiem pilsētas skatiem, es šo Rīgas daļu spēju ieraudzīt pilnīgi citādā gaismā. Pārdaugavā slēpjas kas īsts un neviltots, globalizācija tai vēl nav uzspiedusi savu standartizējošo zīmogu, katrai celtnei laikazobs piešķīris savu atšķirīgo seju, acs nenogurdama slīd no viena nama uz nākamo, ievērojot smalkas detaļas, šķībus logus, slīpus jumtus, sagāzušās sētas un dažādus interesantus saimnieciskos risinājumus. Neviens nav vēlējies, lai es šajā apkārtnē tā vai savādāk justos, viss ir pats par sevi, pa īstam un dabīgs.
Nez kāpēc notiek tā, ka cilvēks sniedzas pēc tā, kā viņam nav, bet ar to, kas viņam ir, nezina, ko iesākt. Interesanti, cik ilgi mani valdzinās Pārdaugava un pievilks Vecrīga, kad atkal dzīvošu Rīgā? Varbūt tad ilgošos pēc vācu punktualitātes, sakārtotības un baltajām tapetēm?