Lotmans par latvisko
Rēzeknē Jurijs Tiņanovs savu apzinīgo dzīves daļu kopā ar ģimeni dzīvoja no 1906. gada līdz 1915. gadam un ir veltījis tai spilgtas atmiņas. Latgales puses ļaudīm ir iespēja atpazīt Māras zemes reālijas, pārlasot sava novadnieka stāstu Vaska persona - tur atrodama epizode, kad imperatore Katrīna Pirmā (Marta Skvoronska) sapnī redz dzimtās vietas pie Dinaburgas, mūsu tagadējās Daugavpils.
Atšķirībā no Latvijai ilgi nepazīstamā Marka Rotko krievu literatūras «pirmais eiropietis» Jurijs Tiņanovs latviešu literārajās aprindās ir pazīstams jau kopš 1982. gada, kad Rēzeknē tika iedibināti Tiņanova lasījumi, kurus toreiz vadīja tā laika klasiķis Venjamins Kaverins un vēl šobaltdien nenogurdināmā Maskavas Gorkija Literatūras institūta profesore Marieta Čudakova, kā arī Lidija Ginzburga, Viktors Šklovskis, latviešu draugs un Starptautiskās Semiotikas organizācijas viceprezidents Vjačeslavs Ivanovs, kurš savulaik bieži viesojies arī Latvijā. Tiņanova lasījumos gadu gaitā vēl atzīmējami pasaules akadēmiskajās aprindās atzītā autoritāte valodnieks (esejas Par latvisko un referāta Dievs, ļauj Latvijai kļūt laimīgai autors) Vladimirs Toporovs, Tartu Universitātes gods un slava, profesors un semiotikas skolas dibinātājs Jurijs Lotmans (kad Lennarts Meri savulaik devās valsts vizītēs uz ārzemēm, viņam universitātēs pārjautāja: Igaunija? Vai jūs esat tās pašas valsts prezidents, kurā strādā Jurijs Lotmans?).
Iespēju robežās Tiņanova lasījumos līdzdalību ņēma un, pārvarot grūtības, organizatoriski palīdzēja toreizējā Latvijas padomju Rakstnieku savienība. Lasījumi notika un notiek vēl šobaltdien ik pēc diviem gadiem, kad Rēzeknē pulcējas zinātnieki no Krievijas, Igaunijas, ASV, Izraēlas, Šveices, arī no Latvijas (kuri gan netieši un nostalģiski ir bijušie rīdzinieki - Čikāgas Universitātes profesors Juris Civjans un Jeruzalemes Universitātes profesors Romāns Timenčiks, atcerieties - Šapiro teātra literārās daļas vadītājs). 2012. gadā, kad man bija gods atklāt lasījumus, tika gaidīta arī Janīna Kursīte, Tartu Universitātes absolvente. Īpaši viņu gaidīja astoņi Igaunijas literatūrpētnieki, visi Jurija Lotmana bijušie studenti. Igauņi teica - vai tiešām tāpēc vien neatbrauca, ka deputāte? Teicu, ka ne jau tas ir iemesls.
Līdzīgs Puškinam
Visādi ir klājies Tiņanova lasījumiem. Tos sākumā mēģināja nesaprast pat perestroikas pirmajos gados, bet tad vara padevās ne bez Anatolija Gorbunova palīdzības. Arī starptautisko akadēmisko autoritāšu līdzdalība liedza lasījumus aizliegt. Demokrātijas sākumā un arī 90. gados, tāpat kā visos laikos, trūka naudas. Ceļa izdevumi, viesnīcas, telpu īre Rēzeknē (bijušajā Režicā), kas ir paša Tiņanova dzimtā pilsēta. Rēzekne, ja labi gribētu, varētu ar Tiņanova vārdu zīmēties arī starptautiski jau labu laiku pirms vēlu atklātā Daugavpils (Dinaburgas) Rotko. Bet māksla jau nav sporta sacīkstes. Literāti un literatūrzinātne arī nav tik atraktīvi kā gleznotāji vai citu žanru mākslinieki, kuri eksponējas ar acīm redzamām un ausīm dzirdamām summām. Negribas kādu pamācīt, bet, manuprāt, uzrunāt Eiropu būtu aicināti arī rēzeknieši paši - publicisti, rakstnieki, pašvaldība, nemaz nerunājot par pilsētas augstskolu. Ar Rēzeknes 6. vidusskolas pūlēm, kuras skolotāja ierīkojusi rakstnieka sabiedrisko muzeju, ir par maz krievu eiropietim, romāna Kihļa, kurā atspoguļota dekabrista Vilhelma fon Kihelbekera dzīve, autoram. Tiņanovs uzrakstījis arī romānu Vazir-Muhtara nāve - par Gribojedovu, bet slimības dēļ nepabeidza romānu par Puškinu. Viņš ir vienīgais autors krievu rakstniecībā, kurš tik spilgti savā daiļradē sintezējis rakstnieka un literatūrzinātnieka talantu. Tiņanovs uzrakstījis arī kinoscenāriju filmām Podporučiks Kiže un Šinelis, pētījis kinovēsturi. Pēc liecinieku novērojumiem Tiņanovs bijis apbrīnojami līdzīgs Puškinam, kura personība atbilda viņa iekšējai pasaulei.
Kornejs Čukovskis liecina: «Tiņanova grāmatas, kas parādījās ar pārtraukumiem pēc vairākiem gadiem, tika lasītas alkatīgi un ar satraukumu. Var likties savādi, ka 30. gadu lasītājam (Padomju Savienībā - aut.) bija tik nepieciešams stāstījums par simts un pat divsimts gadu seniem notikumiem. Tiņanovs bija vēsturnieks, pie tam visgodīgākais, kurš nekad neizkropļoja vēsturiskus faktus, lai iztaptu sava laika priekšstatiem.»
Un Iraklijs Androņikovs: «Tiņanovs rakstīja nevis vienkārši biogrāfiskus romānus, bet ar vārda spēku izskaidroja kultūras likteņus, parādīja, par kādu cenu ir pirkta to nemirstība.»
Tāpēc nav brīnums, ka Staļina lielā terora laikā 30. gadu beigās Tiņanovs mēģināja izdarīt pašnāvību - rakstnieka paustā patiesība arī par seniem laikiem bija spēcīgāka par nežēlīgo un nožēlojamo boļševiku režīmu... Tiņanovam tomēr izdevās 1943. gadā nomirt savā gultā, nevis koncentrācijas nometnē.
Lieliska lieta!
Jaunajos kultūras bada gados pēc režīma krišanas mani vēstniecībā Maskavā sameklēja profesore Čudakova ar satrauktu ziņu - Tiņanova lasījumi draud izbeigties. Toreiz izdevās saņemt finansiālu atbalstu no toreizējās Baltijas Tranzīta bankas un Latvijas kapitālbankas. Visos laikos atrodas spēki, kas kultūru atbalsta un pat izglābj... 2012. gadā finansists un labdaris Pēteris Avens mums (Raimondam Paulam, Jurim Zaķim, Jānim Gardovskim un šo rindu autoram) lūdza izvirzīt priekšlikumus humanitārās palīdzības projektiem Latvijā. Es saņēmos un teicu finansistam - varbūt varētu atbalstīt Tiņanova lasījumus Rēzeknē. Man par lielu pārsteigumu tīri pragmatiskās profesijas pārstāvis, izdzirdis Tiņanova vārdu, iesaucās - veļikoje djelo! (Lieliska lieta!) Gribas piebilst, ka bez Pētera Avena tieša atbalsta apgādā Zinātne nupat, 2014. gadā, diez vai būtu iznākusi Teika par Igora karagaitu Knuta Skujenieka un Ulža Bērziņa atdzejojumā. Būdams mūsu tautieša pēctecis, Pēteris Avens aktīvi līdzdarbojas kultūras nepārtrauktībā un nav tikai finansists vien.
Kopš tā laika pagājuši divi gadi, un pēc lasījumiem 2012. gadā, kurus finansēja Pētera Avena labdarības fonds Paaudze/Pokoļeņije, arī šogad tiņanovieši no vairākām valstīm 14. augustā ar Avena fonda palīdzību atkal pulcēsies Rēzeknē, bet 18. augustā Tiņanovam tiek veltīta diena Latvijas Universitātē, saistot lielo krievu eiropieti ar Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu tieši viņa 120. gadskārtā. Rīgai tiks tāds pats gods kā Rēzeknei, kur 2012. gadā pašā pilsētas centrā tika atklāts tēlnieces Māras Kalniņas veidots lielā rakstnieka piemineklis.
Latviski padomju laikā ir izdoti divi no trim Tiņanova romāniem - Puškins un Kihļa Eižena Rauhvargera tulkojumā.