Adaptācijas eksperiments
Valmieras teātra viesizrādes es drīzāk sauktu par adaptācijas eksperimentu. Kā labi zināms, teātris, šī «te un tagad» māksla, ir ārkārtā atkarīga no vides un telpas, kurā tā/māksla notiek. Arī, saprotams, no publikas. Ciemošanās Rīgā ir sava veida darbošanās ekstrēmos apstākļos - vai ierastā Valmieras Apaļā zāle gana ērti «iekļausies» Dailes Mazās zāles zemgriestu «pagrabā» un Kamerzāles melnajā, maķenīt klaustrofobiskajā sērkociņkārbiņā? Jo šoreiz Valmieras teātra piedāvājumā vismaz četras enerģētiskā ziņā trauslas un, kā tagad dzird sakām jaunlatviešus, fragilas izrādes tieši no VDT Apaļās telpas (diemžēl piekto - Laura Gundara Trio jeb Dziesmu nedziedošajiem - neesmu paguvis noskatīties).
Jautājums par vides piemērotību nav lieka greznība - domāju, scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim būtiski, lai viņa Līgavai bez pūra uzburtā dīko vasarnieku «laika nosišanas» telpa, kurā uzmutuļo burtiskā nozīmē fatālas kaislības naudas, jūtu, varas un iekāres frontēs, nostrādātu tikpat organiski kā mājās - Valmierā. Nemaz nerunājot par izrādes galveno «specefektu» - zaļoksnas dzīvības pilno skatu uz «īsto» Volgu. Aleksandra Ostrovska klasiskās lugas interpretam Oļģertam Kroderam, kā allaž, būtiski runāt bez aplinkiem - uz ko cēlu vai nelietīgu katrs no mums, līdzīgi Līgavas bez pūra (ne)varoņiem, esam gatavi, lai iegūtu naudu un stāvokli sabiedrībā. Kroders ir tiešs - mūsdienās stāvoklis sabiedrībā visbiežāk nav savienojams ar pašcieņu. Jo skaidrs tak, ka ne jau par XIX gadsimta beigu Krievijas provinces sīkrūpniekiem, pērkamo «gara aristokrātiju» un visu veidu blēžiem izrādē runa. Spilgta teatrāla forma un aktuāls saturs labāko aktieru (Ieva Puķe, Dace Eversa, Krišjānis Salmiņš, Aigars Apinis, Mārtiņš Lūsis, Imants Strads u. c.) sniegumā.
Spilgtas atklāsmes
Otra galējība ir Vladislava Nastavševa debijas izrāde Valmierā - leģendārā skandināvu sieviešnīdēja Augusta Strindberga pazīstamākās lugas Jūlijas jaunkundze versija, par kuru droši var galvot - viens no visas Latvijas teātru sezonas lielākajiem pārsteigumiem. Un ne tikai tādēļ, ka režisors apvērsis Strindberga lugu, vājā dzimuma lomā nostādot maigo mērgli, vīrieti - padauzu kalpu Žanu (Mārtiņa Meiera lielisks tēlojums), bet ierasto upuri Jūlijas jaunkundzi aprādot kā sadomazohistisku, kompleksu dziļi māktu, pašiznīcināšanās dēmonu apsēstu «spēcīgo sugas» pārstāvi, sievieti - terminatori (manuprāt, sezonas labākais aktierdarbs Inesei Pudžai), kas mirst ar pārsteiguma lepnumu acīs. Šī ir ļoti personiska izrāde, bet ne par dzimumu karu - par dzimumu grūto pašidentificēšanās procesu, kurā reizēm lielākās «kas es esmu?» atklāsmes atnāk tikai miršanas mirklī. Izrādei arī ekscentrisks scenogrāfisks risinājums - apļveida spēltelpas centrā milzu rotējošs līdzsvara baļķis, no kura neprognozējamām svārsteklībām publikai, manuprāt, kļūst reāli baisi.
Ar skandāla slavu
Patīkams pārsteigums ir arī pavisam jaunu režisoru tandēma (Jānis Znotiņš un Reinis Suhanovs) darbs ar mūsu trimdas literatūras klasiķa Anšlava Eglīša pārlieku pļāpīgās lugas Bezkaunīgie veči tekstu. No stāsta par Amerikas latviešu pensionāru šiko intrigu dēļ papostītās personīgās, pašu dzīves kopā ar brīnišķīgajiem aktieriem Rihardu Rudāku, Skaidrīti Putniņu, Juri Laviņu, Janusu Johansonu un Oskaru Morozovu ir radīta retroizrādīte - un tik dzidri naiva, ka aizkustinājums garantēts pat nelabojamiem skeptiķiem. Atzīšos - tik tolerantu darbu ar (ne to labāko) Eglīša tekstu no režijas studistiem nebiju gaidījis. Pats galvenais - izrādes naivums ne mirkli nepārvēršas muļķībā.
Visbeidzot - plašākai auditorijai, ko saucam par Rīgas publiku, tiek demonstrēta arī Viestura Meikšāna veiktā Maksima Gorkija lugas Sīkpilsoņi kardinālā adaptācija, režisoraprāt, «modernā teātra valodā» ar nosaukumu Egoisti. Izrādei uz Rīgu nāk estētiska «skandāla» slava, tad nu jums, kam laimējies tikt pie biļetēm, ir iespēja pārliecināties, cik auglīga bijusi kolektīvā teksta īsināšanas un etīžu metode darbā ar tik klasiski strukturētas lugas tekstu, turklāt papildinot šķiru cīņas apoloģēta Gorkija replikas ar latvju urbānā modernista un dvēselē dekadenta Aleksandra Čaka dzeju. Izrāde par «laika nosišanu» un neizbēgami loģisko paaudžu konfliktu, kas diedzēts hipertrofētā (vecāku) egocentrismā, un kura balansē starp nekautru akcionismu un depresīvu performanci. Būs trakoti vai arī tracinoši interesanti. Kā jau jaunības maksimālisma laikā.