martā, atšķirībā no agrākajiem gadiem leģionāru piemiņas pasākumus izbazūnēja kā «fašisma atdzimšanu». Pašķirstot vecās Dienas, redzam, ka par russkij mir Krievijas revanšisti sapņojuši jau tad, kad lietas acīmredzami gāja pretējā virzienā, piemēram, 1994. gadā, kad Rietumu uzvara aukstajā karā šķita neatgriezeniska un ASV un Krievijas attiecības vēl šķita kā akla politmīla.
Jeļcins izdod rīkojumu izveidot karabāzes NVS un Latvijas teritorijā - ar tik satraucošu virsrakstu sākās 1994. gada 7. aprīļa Dienas pirmās lapas galvenā ziņa. Laikā, kad nobeigumam tuvojās Krievijas sarunas ar Baltijas valstīm par armijas izvešanu, krievu ģenerāļi nolēma spēlēt uz visu banku. Otrajā lapā bija lasāms arī pats Jeļcina rīkojums (rasporjažeņije), datēts ar 5. aprīli: «Piekrist Krievijas Aizsardzības ministrijas priekšlikumam, kas saskaņots ar Krievijas ĀM, par Krievijas Federācijas bruņoto spēku bāzu izveidošanu Neatkarīgo Valstu Sadraudzības dalībvalstu un Latvijas Republikas teritorijā, lai nodrošinātu Krievijas Federācijas un minēto valstu drošību, kā arī izmēģinātu jaunus ieročus un militāro tehniku. Krievijas ĀM kopā ar Krievijas Aizsardzības ministriju un citām ieinteresētajām Krievijas Federācijas ministrijām un iestādēm organizēt pārrunas ar Neatkarīgo Valstu Sadraudzības dalībvalstīm un Latvijas Republiku un panāktās vienošanās noformēt ar atbilstošiem dokumentiem.»
Laimīgā kārtā tā «visa banka», uz kuru Krievija bija gatava spēlēt, 1994. gadā tai bija vēl knapāka nekā 2008. gadā pret Gruziju un no 2014. gada pret Ukrainu. Rietumu palīdzība bija vajadzīga kā ēst. Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš izsauca Krievijas vēstnieku Aleksandru Raņņihu sniegt paskaidrojumus, bet ĀM parlamentārais sekretārs un Latvijas delegācijas vadītājs sarunām ar Krieviju Mārtiņš Virsis Dienai paskaidroja: ja Krievijas puse rīkosies atbilstoši šim rīkojumam, tad tā, bez šaubām, ir Krievijas līdzšinējās pozīcijas maiņa. Tas ir pretrunā ar jau panākto vienošanos armijas izvešanas jautājumā un arī ar Latvijas pozīciju. Preses konferencē Ministru prezidents Valdis Birkavs, vērtēdams Jeļcina rīkojumu, teica, ka kaut kas tāds jau bija gaidīts: «Līdz līguma noslēgšanai ir gaidāma rīcība, kas provocēs līguma laušanu.»
Ziņa par Jeļcina rīkojumu beidzās Dienas 8. lapā, tai sekoja vēstījums mazā rāmītī: «Neilgi pirms redakcijas slēgšanas saņemta neoficiāla informācija, ka Krievijas AM dokumentā ieviesusies nepareiza frāze, kas ierakstīta arī B. Jeļcina rīkojumā.» Nākamā, 8. aprīļa, Diena jau vēstīja, ka Krievija atvainojas par tehnisku kļūmi. Tomēr politiskas neskaidrības palika, un 9. aprīļa Dienā jau uzzinājām, ka Valsts prezidents Guntis Ulmanis uz nenoteiktu laiku atcēlis braucienu uz Maskavu. Savukārt Krievijas ārlietu ministra vietnieks Vitālijs Čurkins piedāvāja Latvijas pusei izturēties tā, it kā dokuments par Krievijas karabāzu rīkošanu Latvijā nepastāvētu.
Par to, kā Latvijai būtu jāizturas, Diena izteicās jau 7. aprīlī redakcijas komentārā, Jeļcina rīkojumu novērtējot kā izšķirošu robežu, kad Krievija visaugstākajā līmenī sākusi apšaubīt Latvijas un faktiski visas Baltijas piederību Rietumiem. «Robeža, pārbaudes akmens, būtisks pagrieziens Krievijas nostājā - lai kā to nesauktu, tagad ir pēdējais brīdis, kad jāseko asai noraidošai mūsu un Rietumu reakcijai. Rokas nost no Latvijas! Citādi varēs teikt, ka Latvija ir nodota un pārdota, atkal ziedota uz Krievijas imperiālisma altāra. (..) Tas nozīmē, ka Latvijai jāsakož zobi un stingri jāturas pie sasniegtā - Latvijas un Krievijas parafētajiem nolīgumiem par Krievijas karaspēka pilnīgu izvešanu no Latvijas.»
Starp citu, zobu sakošana mums šodien ir vēl aktuālāka nekā 1994. gadā - laikā, kad NATO lielvalstīs galvu ceļ izolacionisti, vaicādami, vai vērts aizsargāt valstis, kuras pašas nerūpējas par savu aizsardzību, būtu jau nu jāatvēl valsts aizsardzībai vismaz tie prasītie divi procenti, lai gadījumā, ja kas notiek, mums vismaz būtu tīra sirdsapziņa, ka no savas puses esam darījuši visu iespējamo, nevis gulējuši uz krāsns.