Kas ir tie rūķīši un kas - titāni?
Parasti neizdomāju, ko manis izmantotie tēli «nozīmē». Tēlu izveide noris, ļaujot viņiem piedzimt kaut kur smadzeņu dzīlēs un pēc tam atlasot, kurus vērts izmantot un kurus ne. Pēc tam, raugoties uz to visu, varu saskatīt kādas līdzības vai jēgu, bet mana versija nebūs ne ar ko labāka par jebkura cita versiju. Neesmu liels metaforu un alegoriju cienītājs. Parasti sanāk samocīti un didaktiski.
Ar ko šī izstāde ir citāda, salīdzinot to ar Viedo akmeņu stāstiem pērn?
Te ir ne tikai gleznas, bet arī multimediju objekts Trauslā dzīve un skulptūra. Iepriekš bija arī sadzīviskas ainas, tagad - tikai fantastiskas. Lai gan pirmais iespaids ar visiem tiem rūķīšiem un svecītēm var būt omulīgs, visumā izstāde sanākusi drūmāka. Sevišķi pēdējās gleznās parādījās visādas šausmu ainas: koks, kuram lapu vietā ir sejas, skelets ar asmeņiem ekstremitāšu vietā, uz kuriem uzdurtas cilvēku rokas un kājas, trešais pasaules karš.
Vai ir arī kas novatorisks mākslinieciskās izteiksmes ziņā?
Šajā ziņā nekas īpaši novatorisks nevar būt kopš XX gadsimta pirmās puses, bet pašam samērā jauns ir tas, ka izstādu skulptūru, kas veidota no koka kubiem - tādiem kā fiziskās pasaules 3D pikseļiem.
Ar ko atšķiras jūsu māksla, kas aplūkojama izstādēs, no tās, kas ir žurnālā Ir?
Pirmām kārtām ar funkciju, formu, materiālu un tematiku. Izstādē pārsvarā ir gleznas, žurnālā - politiku komentējoši zīmējumi. Es nopietni izturos pret abiem uzdevumiem, bet pieeja ir atšķirīga. Zīmējumam presē jāpauž pietiekami skaidra, nepārprotama doma, protams, var būt nianses, savukārt gleznai nekas nav jāpauž.
Vai preses izdevumus lasošie Latvijas iedzīvotāji ir labi parodiju zīmējumu «nolasītāji»?
Man labāk patīk tos saukt vienkārši par zīmējumiem. Nesaprotu parodiju. Ja cilvēki nevar tos nolasīt, tas nozīmē, ka neesmu pietiekami skaidri izteicies.