Ziemassvētki ir laiks, kas mums, kristīgai sabiedrībai, daudz asociējas ar laba darīšanu, svētīšanu, un arī labdarības organizācijām tas ir ļoti darbīgs laiks. Cilvēki kļūst labestīgāki un meklē veidus, kā palīdzēt citiem. Mēs esam iesaistīti ļoti daudz dažādos pasākumos. Ir grūti Ziemassvētku laikā atvilkt elpu.
Tad pareizs ir pieņēmums, ka par labdarību cilvēki atceras vairāk ap Ziemassvētkiem?
Jā un nē. Ap Ziemassvētku laiku tas ir ļoti likumsakarīgi. Kad Jēzus bērniņš piedzima, trīs gudrie ieraudzīja zvaigzni Austrumos un nesa dāvanas. Reizēm mēs pat neapzināmies, no kurienes nākusi tradīcija apdāvināt Ziemassvētkos. Tam, ka mēs tuviniekiem liekam zem eglītes dāvanas, nav jau it kā iemesla. Nu Ziemassvētki, bet, kāpēc tikai Ziemassvētkos, ne janvārī? Tāpat ar labdarību. Ja mēs apdāvinām tuviniekus, mēs arī gribam paskatīties, kā varam palīdzēt citiem. Arī uzņēmumiem ir ļoti likumsakarīgi, ka viņi ziedo tieši šajos svētkos, jo gada beigās var saprast, vai uzņēmumam bijusi peļņa un kāds ir bijis gads. Ja ir peļņa, tad ir skaidrs, ka var ziedot. Bet Latvijas sabiedrība ir ļoti atsaucīga visu gadu. Tā ziedo tad, kad tai palūdz, izstāsta, un tad nav svarīgi, vai tie ir Ziemassvētki.
Latvijā ir izveidojusies labdarības kultūra?
Jā, mums ir arī ļoti stipras tradīcijas vēsturē. Piemēram, Bērnu slimnīca Vienības gatvē ir uzbūvēta par viena cilvēka ziedojumu. Arī Rīgas Latviešu biedrības nams ir uzcelts par ziedojumiem, Vērmanes dārzs, Latvijas Bankas pirmās rezerves veidojušās no ziedojumiem. Tolaik tas bija ļoti izteikti, bet padomju laikā ziedošana pārtrūkusi, jo tas bija jādara brīvprātīgi obligāti. Bet saglabājās tas indivīda līmenī. Piemēram, liela daļa to ģimeņu, kas bija izsūtītas uz Sibīriju, nevarētu izdzīvot, ja no Latvijā esošiem cilvēkiem regulāri nesaņemtu mazas paciņas. Atjaunojoties neatkarībai, lēnām, bet nu jau labdarība ir kļuvusi par sabiedrības vērtību.
Kā mainījušies cilvēku ziedošanas paradumi - tad, kad Ziedot.lv savu darbu tikai sāka, un tagad?
Diezgan krietni mainījušies. Kad 2003. gadā atklājām interneta portālu, cilvēkiem nebija paraduma ne internetā iepirkties, ne kaut ko pasūtīt, kur nu vēl ziedot. Cilvēki vairāk gribēja ziedot pa labdarības tālruņiem. Tagad banku pārskaitījumi ir visbiežāk sastopamais ziedojuma veids.
Bet, ja runājam par to, kam ziedot?
Ir stabils tops. Pirmkārt, cilvēki ziedo slimiem bērniem un bērniem vispār. Tas ir saistīts ar to, ka mēs katrs esam bijis bērns, tāpēc spējam izprast un atsaukt atmiņā, kā bija, kad bijām slimi vai kaut kā trūka. Vecāki spēj empātiski iejusties tā otra vecāka lomā. Otra grupa, kam ziedo, ir pamestie dzīvnieki, bet trešā - seniori. Turklāt, ja paskatās uz to, kam sabiedrība ziedo, var noteikt valsts labklājības līmeni. Jo nabadzīgāka sabiedrība, jo vairāk ziedo sociālām jomām, pamatvajadzībām. Piemēram, kad bija ekonomiskā krīze, ļoti izteikti ziedoja pamatlietām, piemēram, zupas virtuvēm. Tagad šādas vajadzības gandrīz vai nav. Ir, protams, atsevišķi cilvēki, bet tas vairs nav meinstrīms. Tagad cilvēki ziedo stipendijām, izglītības programmām, bet paliek arī tās lietas, kas valstī nav līdz galam apmaksātas no nodokļiem. Taču labdarība nav valsts budžeta caurumu lāpīšana. Labdarība ir tad, kad mēs kā sabiedrība gribam dzīvot labāk, nekā to ļauj mums nomaksātie nodokļi. Labdarība ir tāds drošības tīkls, ko sabiedrība noauž, un, ja kāds krīt, tad viņu uzķer.
Tuvojas gada beigas. Kas ir šogad lielākās Ziedot.lv paveiktās lietas?
Šis gads bijis īpašs. Mēs beidzot, beidzot izveidojām bērnu rehabilitācijas centru Poga, kas ir dāvana Latvijas bērniem valsts simtgadē. Sākotnēji mēs kā organizācija nepalīdzējām nevienai privātpersonai, bet strādājām ar domu, ka būsim tilts starp citām labdarības organizācijām un ziedotājiem. Attiecīgi palīgs. Bet 2004. gadā pie mums ienāca pirmā mamma ar bērniņu, kuram bija redzes problēmas. Toreiz Latvijā nevarēja neko iesākt, bet ārstējošais ārsts ieteica doties uz ārzemēm. Tolaik arī nebija sakārtota sistēma, lai valsts apmaksātu palīdzību ārzemēs. Bijām dilemmā - mēs nestrādājam ar šo problēmu, bet priekšā sēž cilvēks. Un sākām palīdzēt slimiem bērniem. Tagad gadu gaitā esam sapratuši, kādos gadījumos, jomās Latvijas bērni dodas ārstēties ārpusē. Un viena no tām - rehabilitācija. Cilvēki ziedo, lai rehabilitāciju viņiem sniegtu ārpus Latvijas. Līdz ar to mēs domājām, ko izdarīt, lai nebūtu tik daudz ziedojumu jāatstāj ārpus Latvijas un bērni šo pakalpojumu saņemtu tepat. Ir jāsaprot, ka ar smagi slimu bērnu doties, piemēram, uz Slovākiju, ir ne tikai dārgi, bet arī smagi. Pieņēmām lēmumu, ka mēs, tāpat kā mūsu kolēģu organizācijas citur pasaulē, gribam izveidot labdarības bezpeļņas rehabilitācijas centru. Pašlaik esam jaunajās telpās, un nākamgad šis centrs sāks darboties. Tagad notiek sagatavošanās - jauno tehnoloģiju atvešana uz Latviju un mediķu apmācības, ko nodrošina starptautiska līmeņa speciālisti.
Tas nozīmē, ka Latvijā šādi pakalpojumi vispār netiek nodrošināti vai arī tiek, bet sliktā līmenī?
Mums mērķis nav darboties medicīnas biznesā, tāpēc izvēlējāmies tikai tos pakalpojumus, pēc kuriem brauc uz ārzemēm, - tātad tos, kuru nav Latvijā. Pašlaik tādi ir divi. Īpaša vingrošanas sistēma no Amerikas un īpašs gaitas robots. Ja salīdzinām, Amerikā šāds vingrošanas kurss maksātu 5000 dolāru, bet Latvijā tie būs 800 eiro. Mēnesi, katru darbdienu, nodarbības pa trim stundām. Starpība ir ļoti liela. Savukārt gaitas robots ir vienīgais Ziemeļeiropā no Šveices kompānijas. Piemēram, bērnu, kas sēdējis ratiņkrēslā, vienā brīdī var ielikt šajā robotā, un tas viņa vietā staigā un izveido pareizu gaitu. Protams, ne visi bērni uzreiz būs veseli un staigās, bet rehabilitācijas mērķis ir soli pa solītim iet, lai sasniegtu rezultātus.
Plānots, ka gada laikā varēsim palīdzēt 300 bērniem. Manuprāt, tas ir ļoti skaists sapnis, ko esam īstenojuši. Iepriekšējos 10 gadus ar vienu roku lūdzām ziedojumus un ar otru atdevām tālāk uz ārzemēm, tagad mēs piedāvājam jaunu attīstības veidu. Tad, kad Latvijai būs 100, ceram, ka mums būs visas tehnoloģijas, kas mums liekas svarīgas, un varēsim koncentrēties veidot vēl lielāku centru ar ūdensdziedniecību, vecāku māju.
Ēka ir iegādāta par ziedojumiem, tehnoloģijas tāpat, arī pakalpojumus nodrošinās ziedojumi?
Sākumā gribējām nomāt telpas, bet sapratām, ka šādas platības mums mēnesī izmaksās ap 7000 eiro, tāpēc ar lielajiem korporatīvajiem ziedotājiem nolēmām, ka izdevīgāk ēku ir iegādāties. Pirmkārt, to varam pielāgot tieši rehabilitācijas centra vajadzībām. Otrkārt, ja mēs likvidējamies, ēka piekrīt valstij vai arī, ja valsts to nepieņem, citai labdarības organizācijai. Tas arī netika darīts par sabiedrības, bet korporatīvajiem ziedojumiem, kas 10 gadu garumā uzkrāti rezerves fondā. Uzņēmums, piemēram, ziedo mūsu attīstībai - uzticas, ka mēs zināsim labāk, kā šo naudu izmantot. Savukārt, ja iedzīvotājs ziedo ar mērķi, piemēram, dzīvniekiem vai bērnam, mums likums liek šo naudu izmantot tikai un vienīgi šim mērķim. Tāpēc mums ir iespēja šīs tehnoloģijas atvest uz Latviju par ziedojumiem, un tas nozīmē, ka mēs ar to nedrīkstam un nemaz netaisāmies pelnīt. Esam bezpeļņas fonds. Tas nozīmē, ka pakalpojumu izmaksas būs tādas, lai tikai nosegtu ārstu algas un šo iekārtu uzturēšanu. Tās pret pasaules cenām nebūs augstas. Mērķis nav peļņa, bet pienācīgi atalgoti un apmācīti speciālisti un iekārtu uzturēšana augstā līmenī. Smagi slims bērns noved ģimeni nabadzībā, tāpēc mēs nevaram prasīt viņiem par to maksāt. Protams, ja kāda ģimene ir situēta un var pati samaksāt par šo pakalpojumu, šī nauda aiziet citiem bērniņiem. Ja arī mums būs kādi maksas pakalpojumi - osteopāts vai neirologs -, tad saskaņā ar mūsu statūtiem peļņa aizies tiem bērniem, kuru ģimenes nevar samaksāt.
Kuri būs tie bērni, kas varēs rehabilitāciju saņemt?
Visi jau arī nevar izmantot tieši šo. Speciāla komanda bērnu izvērtēs, saprotot, kura ir labākā metode. Iespējams, ar konkrēto saslimšanu nemaz nevar šīs tehnoloģijas lietot. Sākotnēji būs izvērtējums, tad piedāvājums. Nedomāju, ka kāds paliks aiz borta, jo mēs neesam vienīgā rehabilitācijas iestāde Latvijā.
Bet kāpēc veidot kaut ko jaunu, nevis papildināt, piemēram, Bērnu slimnīcas tehnoloģisko nodrošinājumu?
Pirmkārt, tāpēc, ka mūsu mediķi vēlas ieviest citu pieeju bērnu rehabilitācijā. Ieliekot šīs iekārtas valsts apmaksātajā sistēmā, kurā tarifs paredz ar bērnu darboties vien 40 minūšu, tās zaudē jēgu. Otrkārt, visā pasaulē labdarības organizācijas veido smagi slimiem bērniem rehabilitācijas centrus. Šī rehabilitācija ir ļoti, ļoti dārga, un no valsts budžeta vienmēr to apmaksāt nav iespējams. Bet caur labdarības fondiem to var darīt, jo sabiedrība var piemaksāt. Treškārt, varam būt partneris valstij - par ziedojumiem atvest šādas iekārtas, un, ja pierādās, ka tās ir efektīvas, arī valsts tās var iepirkt. Diemžēl iepriekšējā plānošanas periodā, kad medicīnas iekārtas tika pirktas, rehabilitācijas iekārtas netika iegādātas. Šiem bērniem savā ziņā nav advokāta, aizstāvja. Un nav jau teikts, ka visam jābūt vienkopus. Mums ir ļoti daudz privātu rehabilitācijas centru, kas strādā ar peļņu. Mēs viņiem neprasām, kāpēc neejat Bērnu slimnīcā?
Kur ņēmāt speciālistus?
Speciālisti pārsvarā ir no citām privātām klīnikām. Nemaz tik viegli nebija, jo cilvēkiem bija bail - tas ir kaut kas jauns un netipisks, daudziem vēl ir jāmācās. Viens neirologs ir no Bērnu slimnīcas, bet pārsvarā no privātām klīnikām. Es domāju, ka mēs šajā ziņā esam kā partneris, jo ieguldām apmācībās. Cilvēki iegūst vēl labāku kvalifikāciju.
Nozarē gan domas dalās. Saka pat, ka graujat sistēmu.
Nesaprotu, ko nozīmē graut sistēmu. Ja sistēmai kaut ko iedot klāt, kur tur ir graušana? Tad jau mēs varam teikt, ka visi privātie arī grauj. Nav jau noteikts, ka ir tikai viena valsts rehabilitācija. Daudzi ārsti mums zvana un atbalsta. Tā ir tāda neizpratne par to, kā bezpeļņas fondam var būt rehabilitācijas pakalpojumi, bet es jau kā Rūta Dimanta viena nerehabilitēšu. Tam ir atsevišķs fonds. Turklāt ir vēl vairāki fondi, kam ir rehabilitācijas iestādes. Mēs neesam vienīgie. Varbūt tie ir mazāki un nav atvestas tādas tehnoloģijas, bet Latvijā tādi ir.
Gadu no gada ziedojumi tiek vākti, lai apmaksātu ar medicīnu saistītus izdevumus. Tas iezīmē robus sistēmā kopumā?
Bērnu jomā noteikti, pieaugušo - mazāk. Pieaugušajiem jau nav bezmaksas medicīna - vai nu cilvēks var samaksāt, vai ne. Bet bērniem, kam ir bezmaksas medicīna... It kā bezmaksas - es vienmēr saku - veseliem bērniem. Šajā jomā situācija mainās. Pirms desmit gadiem mums vajadzēja vākt naudu mazam zīdainītim, lai nopirktu speciālas lēcas acīm, bet tas nu jau sen ir iekļauts valsts apmaksātajos pakalpojumos. Kopā ar Bērnu paliatīvās aprūpes biedrību ilgu laiku vācām naudu medicīniskajai pārtikai, šogad tas ir iekļauts valsts budžetā. Pirms kaut kāda laika mums nebija pieejama ūdensdziedniecība tādos apjomos, bet tagad to ir pārņēmis privātais sektors. Taču pasaulē aizvien medicīna iet uz priekšu, un ne vienmēr valsts budžets tiek tam līdzi. Un tad mēs kā sabiedrība varam izlemt, vai gribam pateikt - nē, tev jāiztiek ar to, kas valsts budžetā ir iekļauts, - vai mēs šim bērniņam palīdzēsim.
Pēdējā laikā aktuāls kļuvis jautājums par uzticamību labdarības organizācijām. Tiek pārmests, ka atsevišķas organizācijas ziedojumu vākšanu izmanto biznesam. Vai cilvēki var uzticēties visiem, kas vāc līdzekļus labdarībai?
Cilvēkam vienmēr, pirms viņš pieņem lēmumu ziedot, ir jāsaprot, cik viņš grib būt drošs par sava ziedojuma izlietojumu. Ja viņš grib noziedot un aizmirst, tad droši vien var atsaukties jebkuram gadījumam. Ja viņš grib, lai ziedotā nauda aiziet mērķim, tad ļoti svarīgi ir noskaidrot vairākas lietas. Pirmkārt, vai organizācija ir reģistrēta. Otrkārt, svarīgi, ka organizācijai ir sabiedriskā labuma statuss un līdz ar to pienākums reizi gadā Valsts ieņēmumu dienestā iesniegt padziļinātu informāciju par ziedojumu izmantošanu. Treškārt, arī organizācijas mājaslapa var daudz ko pateikt - tur jābūt skaidrai informācijai, cik naudas ir piesaistīts un kādiem mērķiem izlietots, kā arī būtu jābūt publicētam gada pārskatam. Savukārt, ja cilvēks vēlas ziedot pa tiešo, nevis caur labdarības organizācijām, to drīkstētu darīt vien gadījumos, kad konkrētās personas ir labi pazīstamas. Ja nepazīst, tad ziedot uz privātu kontu, ir aklā labdarība. Ja noziedo uz privātu kontu, tā ir tava dāvana un tu nekad nezināsi, vai viņš to izlietos mērķim un vai vispār palīdzība ir nepieciešama. Nevajag aizmirst arī par organizācijas ilgdzīvotību - tādu, kas uzrodas un gadu pastrādā, tad pazūd, ir ļoti daudz.
Bet kā ir no likumdošanas viedokļa? Es arī varu izdomāt savu bēdu stāstu, emocionāli uzrakstīt, pielikt kontu klāt, un ziedojiet.
Tas nav aizliegts. Sociālie tīkli ir pilni ar šādiem gadījumiem. Es jau ar jums varu paprasīt, lai man ziedojat. Mēs viens otram varam dot naudu, cik mēs gribam. Tikai, ja viens cilvēks noziedo virs 1000 eiro, saņēmējam jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, bet principā savstarpēja apdāvināšanās nav aizliegta. Jā, Civillikums noteic, ka dāvinājumu var atsaukt, bet, ja esi noziedojis 20 eiro un sapratis, ka esi piekrāpts, tu taču neiesi uz tiesu.