Izcilā domātāja teiktais nāk prātā, sekojot līdzi sabiedriskajām aktivitātēm Latvijā vēlēšanu gadā. Taču runa šoreiz nav par zinātniekiem, bet gan par uzņēmējiem. Jeb tiem, kuri solījuši spožo vadzvaigzni no debesīm nonest krīzes dubļos iestigušajai Latvijas sabiedrībai.
Krīzes situācijas melnbaltajā ainā Latvijā ātri iezīmējās vainīgie - politiķi un ierēdņi -, kā arī glābēji, kas izvedīs no krīzes, - uzņēmēji, nereti dēvēti par vienīgajiem nodokļu maksātājiem un kopprodukta ražotājiem pretstatā «liekēžu» baram - skolotājiem, ārstiem, kultūras darbiniekiem un pārējiem. Uzņēmēju organizācijas pēdējā gada laikā piedalījušās gan valsts budžeta veidošanā, gan valsts pārvaldes funkciju auditēšanā. Pati par sevi sociālo partneru līdzdalība sabiedrības pārvaldes procesos ir apsveicama lieta, lai gan bieži augstprātīgais tonis, ka mēs vienīgie te par visu maksājam un vienīgie zinām, kā lietas darāmas, ir nevietā un sabiedrību lieki šķeļošs. Tagad - pusgadu pirms vēlēšanām - nodibinātas divas «uzņēmēju» partijas un radies viens pagaidām neskaidrs veidojums starp partiju un biedrību. Atkal ar pārākuma apziņu, ka ir vienīgā gaisma tuneļa galā. Jā, apbrīnojama un uzteicama ir uzņēmēju spēja uzņemties atbildību un risku, radīt ražotnes un darbvietas, taču tas nedod tiesības augstprātīgi uzurpēt pasaules glābēju lomu, liekot citām sabiedrības grupām pazemīgi pavilkties malā. Iekšzemes kopproduktu veido visi strādājošie un visas nozares, arī ārsti, skolotāji un muzeju darbinieki. Kādam taču ir jāizglīto darbaspēks, un kādam tas ir arī jāārstē. Katrs cilvēks ir cienījams, un neviens darbs nav noniecināms. Sabiedrība darbojas kā kopums, kurā katrai grupai ir sava funkcija un sava atbildība, bet problēmas sākas tajā brīdī, kad kādai grupai gribas pārāk dominēt pār citām.
Iespējams, uzņēmēji tiek nepareizi saprasti, jo patiesībā ir krīzes tikpat nomocīti kā pārējā sabiedrība. Taču viņiem ir jādomā, kādus signālus tie sūta sabiedrībai. Tagad uzņēmēji, kuri turklāt uzņēmējdarbībā strādā ne pirmo gadu (un dažs no viņiem pat divdesmit) saka, ka viss ir tik ļoti salaists dēlī, bet kur viņi bija agrāk ar savu gudrību? Kāpēc neapturēja Latvijas kuģa traukšanos uz aizas malu? Vai treknie gadi nesa prēmijas un lielas algas tikai ierēdņiem, vai tomēr pelņas procenti auga arī uzņēmējiem? Un kur tad ir viņu pašu uzņēmumu uzkrājumi nebaltām dienām?
Ir jau viegli tagad kritizēt valdības un politiķus, kuri nenoliedzami ir pelnījuši savu daļu kritikas, taču nevajag izlikties, ka nav atšķirības starp valsts un uzņēmuma vadīšanu. Uzņēmuma gadījumā, ja maksāti nodokļi, par vecajiem, slimajiem un bērniem parūpēsies valsts. Uzņēmumā, pieņemot savus lēmumus, nav jādomā vienlaikus arī par nacionālās drošības, iekšējiem un ārējiem riskiem. Uzņēmumam nav pienākuma rūpēties par latviešu kultūras un valodas saglabāšanu. To, kas notiek, ja lietas nevērtē ar pietiekami plašu skatu, redzējām pērn, kad sadarbībā ar sociālajiem partneriem (viņu vidū bija uzņēmēju organizācijas) veiktajā valsts pārvaldes funkciju auditā kultūra gandrīz izkrita no valsts vezuma ratu pakaļas.
Pagaidām tie uzņēmēji, kuri veido organizāciju Par labu Latviju, nav atbildējuši, kādēļ apņēmušies saistīties tieši ar partijām, kuru varas gados ar pilnu gāzi grīdā Latvija devās pretī betona sienai, un vai atbalsta šo partiju līderu piekoptās metodes Jūrmalgeitas stilā. Vai tas ir veids, kā viņi kārto arī savu uzņēmumu lietas? Vai tā ir arī viņu izpratne par godīgu konkurenci? Negribas gluži ticēt, ka tik bēdīga mums tā aina uzņēmējdarbības vidē. Drīzāk tas izskatās pēc jauna veida, kā apiet tik netīkamos vēlēšanu kampaņu finansējumu ierobežojumus un pēc vēlēšanām turpināt tādā pašā garā ar gāzi grīdā pretī betona sienai. Tikai jautājums, kādēļ tik pieredzējušas biznesa haizivis uzķeras uz tik vienkārša āķa.
Mēs visi esam vienādā attīstības stadijā - kā mūsu politiķi, tā mūsu uzņēmēji un citas sabiedrības grupas -, un pieredzes mums visiem ir tik, cik ir. Nav tā, ka kāda no sabiedrības grupām būtu aizsteigusies attīstībā tālu priekšā pārējām. Mēs visi esam vienā laivā, kas balansē uz aizas malas. Jo ātrāk un labāk apzināsimies, cik cieši saistīti esam mazajā Latvijas laiviņā pasaules nemierīgajos ūdeņos, jo ātrāks un līganāks būs tās plūdums.