Triekas izraisītās paralīzes dēļ ratiņkrēslā sēdošais Transtremers pats gan tikai spēja ar viegli humoristisku žestu pacelt kreiso roku, lai apsveicinātos ar zinātkāro auditoriju. Ja būtu vēlēšanās no izcilā dzejnieka izvilkt ko vairāk, visdrīzāk viņš ieteiktu vērsties pie literatūrzinātnieka Niklasa Šeilera, kurš jau 15 gadu ir viņa daiļrades autoritatīvākais pētnieks un skaidrotājs.
Jūs esat tas cilvēks, kas, iespējams, pavadījis visvairāk laika, studējot Tomasu Transtremeru?
Sāku pētīt Transtremeru 90. gadu vidū un doktora disertāciju par viņu pabeidzu 1999. gadā. Kad to sāku, uzrakstīju vēstuli Tomasam Transtremeram. Jau dienu vēlāk viņš uzaicināja mani savās mājās Vesterosā, kur viņš dzīvoja pirms pārcelšanās uz Stokholmu. Esmu kļuvis par ļoti tuvu viņa ģimenes draugu. Viņam ir divas meitas manā vecumā, tā ka var teikt, ka esmu nedaudz «adoptēts» viņa ģimenē (iesmejas)... (Šajā brīdī atskan spontāni aplausi, jo cilvēki ir pamanījuši, ka gar zāles malu ratiņkrēslā tiek izvests pats Transtremers - red.)
Vai tas, ka jūs tik ātri iekarojāt viņa uzticību, liecina par viņa atvērtību vai jūsu diplomātijas spējām?
Tas liecina daudz par viņu, jo viņš ir ļoti silta personība. Zviedrijā visi viņu mīl.
Pieļauju, ka prēmijas piešķiršana bija arī grūdiens jūsu karjerai?
Kad tika paziņota Nobela prēmija, Transtremera izdevējs man pateica: «Tev ir jāuzraksta jauna grāmata par Transtremera dzeju. Tam tev ir dota nedēļa.» Es to izdarīju četrās dienās. Strādāju 19-20 stundu dienā. Jā, protams, tas ir grūdiens karjerai.
Kāpēc ir patīkami būt Transtremera vēstniekam?
Pirmām kārtām es zinu ļoti daudz par viņa dzeju, un viņš man ir ļoti tuvs draugs. To darīt ir liels prieks, pat ja reizēm tas nozīmē daudz darba.
Vai Transtremera dzeja bija populārs akadēmisks priekšmets, kad pievērsāties viņam?
Faktiski - nē. 90. gadu sākumā viņš bija populārākais dzejnieks Zviedrijā, bet līdz 1993. gadam par viņu bija uzrakstīta tikai viena grāmata un nebija nevienas doktora disertācijas. Tā ka es Zviedrijā esmu pirmais. Taču tai pašā laikā par viņa dzeju ļoti daudz ir rakstīts Amerikā, Ķīnā, visās pasaules malās. Ir ļoti daudz ko lasīt, ja vēlies uzzināt par viņa dzeju, kas patiesībā ir tikai 200 lappušu. Taču viņa dzejas komentāri varētu piepildīt pusi bibliotēkas.
Kas ir Transtremera dzejas pievilcība? Kas ir viņa atslēga uz realitāti?
Manuprāt, viņš spēj pateikt lietas dažos vārdos, lakoniski un lietišķi, kombinējot šo spēju ar pārsteidzošu tēlainību. Viņš spēj uztvert cilvēka neierobežotību, faktu, ka cilvēka robežas sniedzas tālāk, nekā mēs parasti domājam. Šīs neierobežotības dēļ mēs izjūtam saistību ar vēsturi un citiem cilvēkiem, un Transtremers ar savu izzinošo rakstīšanas veidu iestājas par šo individuālo, ļoti komplekso būtni, kāds cilvēks ir. Viņš nav melanholijas dzejnieks, viņš tic cilvēkam un tā kompleksajam prātam.
Taču nav grūti kļūt melanholiskam, lasot Transtremera dzeju.
Varbūt (iesmejas). Bet, kad es runāju par viņa dzeju, teiksim, ar vjetnamiešiem vai portugāļiem, mēs saprotam vienas un tās pašas lietas. Viņa dzeja ir tulkojama eksakto, aso tēlu dēļ. Tāpēc Transtremeru mīl visā pasaulē. Viņa dzejā kļūst saredzama slēptā patiesība. Viņam ir spēcīga vīzija, kas interpretē pasauli. Viena no izteiktajām raksturiezīmēm Transtremera rakstīšanas stilā - mākslinieciski efektīgas pretrunas, kas ar milimetru precizitāti ved mūs pretim iracionālajam un garīgajam. Slēptas mentālās teritorijas tiek padarītas redzamas ar precīziem tēlu un izteiksmes līdzekļiem.
Transtremera dzeja ir pārlaicīga, tai pašā laikā tā ir ļoti konkrēti saistīta ar laikmetu, kurā dzīvojam, - viņš brauc pa tiem pašiem ceļiem, vēro tos pašus automobiļus, ko mēs pārējie. Tās ir lietas, kas šo dzeju padara viegli satveramu.
Tā ir viņa atslēga - viņš nekad neraksta par dzīvi caur abstrakcijām. Viņš dzīvi rāda! Veidojot savu dzeju no ikdienas lietām, mazām detaļām un novērojumiem, saliekot tos kopā kompleksā poēmā, kas atver durvis uz citiem esības līmeņiem un dimensijām. Viņš ir pēckara perioda rakstnieks ar visām mūsu sadzīves lietām - viņš brauc ar mašīnu, skatās televīziju, lasa avīzes utt. Taču ir dažas lietas, kas viņam ir svarīgākas par citām, piemēram, mūzika. Mūzika viņam ir sava veida reliģija.
Viņš saskata mūzikā ko dievišķu?
Viņš ir reliģisks tajā izpratnē, ka atzīst kaut ko viņpus materiālā. Taču viņš nesaka, kas tas ir, viņš dod zīmes, ka kaut kas ir. Iespējams, tas ir kaut kas pēc nāves, iespējams, psihē. Bet kā lai viņš mums to parāda? Viņš raksta par mūziku. Mūzika viņam ir durvju atvērēja uz kompleksāku un plašāku eksistenci.
Mūzikas amorfās struktūras dēļ?
Tieši tā. Jo tajā nav vārdu. Vārdi definē, tie savā ziņā padara pasauli mazāku nekā mūzika, vismaz Transtremera redzējumā. Vēl 80. gados viņš teica - faktiski es vēlējos būt komponists, bet mana dzeja ir kompensācija tam, ka es nekļuvu par komponistu. Viņš ir ļoti muzikāls un publicējis divus ierakstus pēdējos 10 gados - klaviermūziku kreisajai rokai. Viņš ir ļoti labs amatierpianists...
Jūs satikāt viņu pēc tam, kad viņu biju ķērusi trieka?
Jā, 1993. vai 1994. gadā. Trieka viņam bija 1990. gadā. Paradoksāli, bet tas man saziņā ar viņu netraucē. Es nepazīstu viņu kā runājošu cilvēku. Citiem cilvēkiem - kolēģiem, dzejniekiem, kas viņu pazīst no 50. gadiem, - tagad ir zināma problēma, jo viņi nezina, kā runāt ar viņu. Bet es pazīstu tikai vienu Tomasu. Man ir ļoti viegli kontaktēties ar viņu, jo tajos dažos vārdos, ko viņš var izrunāt, ir tik daudz nianšu. Viņš saka «ļoti labi» - «mycket bra» zviedriski -, bet viņš to var izdarīt 25 dažādos veidos. «Ļoti labi» var nozīmēt arī «ļoti slikti» (iesmejas).
Jūs sazināties ar viņu ar vārdiem?
Jā.
Vai viņš raksta?
Ļoti, ļoti lēni. Un tikai vārdu vai divus.
Bet kā tad viņš vēl spēj rakstīt dzeju?
Faktiski - kombinējot vecus fragmentus no savām pierakstu kladēm. Tā viņš ir radījis jaunus dzejoļus - no 50., 60. un 70. gadu fragmentiem. Bet daži no tiem ir pilnīgi jauni. Transtremers publicēja vienu grāmatu 1996. gadā, otru - 2004. gadā. Tā grāmata satur haiku dzejas. Tās ir tik īsas formas, ka viņš ir spējis uzrakstīt jaunus dzejoļus.
Kad es lasīju viņa dzeju, tajā šķita esam līdzības ar Vergīliju. Vergīlijam ir cieša saskare ar prozaisko realitāti, taču, to aprakstot, viņš sasniedz dziļākas dimensijas. Vai Transtremeram ir attiecības ar latīņu dzeju?
Jā, ļoti lielā mērā. Jūs varat skatīt viņu kā modernistu dzejnieku, kurš ir mācījies no T. S. Eliota, Zviedrijā no Harija Martinsona. Tai pašā laikā viņa dzeja savā ziņā ir laikmetīga. Arī latīņu dzeja viņam ir ļoti svarīga, sevišķi Horācijs, vēl arī Bībele un viduslaiku dzeja, konkrēti Dante. Un Dantem ir ļoti spēcīgas attiecības ar Vergīliju, kā jūs varbūt zināt. Transtremers ir lasījis ļoti daudz, un es domāju, viņš teiktu, ka antīkā dzeja viņam ir tikpat svarīga kā XX gadsimta dzeja.
Vai Transtremera psihologa profesija ir nodalāma no viņa poētiskās misijas, vai tās bija abpusēji saistītas?
Viņa dzejā var saskatīt tēlus vai cilvēkus, ko viņš ir saticis savā psihologa darbā. Viņš, protams, neatklāj to vārdus, bet viņš ir iemācījies redzēt, cik komplekss ir cilvēks. Īpaši tie, kas ir nedaudz garīgi nestabili vai savā ziņā slimi. Ir daži izcili dzejoļi, kuros viņš sevi atklāj piederīgu psihologu dzejnieku tradīcijai. Viņš ir ļoti labs klausītājs. Transtremers ir lielisks cilvēks, ar kuru runāt, jo viņš saprot. Viņš ir pieradis klausīties cilvēkos, kas ir nelaimē. To var redzēt arī viņa dzejā - psihologs un dzejnieks tajā nav nošķirts.
Tātad viņš nostājas vājākā pusē?
Jā, neapšaubāmi. Jums vajadzētu izlasīt dzejoli Galerija, kurā ir fragmenti no viņa psihologa darba.
Kādēļ Transtremers nolēma ierasties Latvijā jau 1970. gadā, laikā, kad, kā jūs sacījāt, citiem zviedru intelektuāļiem tuvāk šķita doties uz Dienvidāfriku.
Man šķiet, ka Zviedrijas Institūts lūdza viņu doties uz Baltijas valstīm. Tas viņam bija ļoti, ļoti nozīmīgs ceļojums. Es teiktu, ka viena no nozīmīgākajām viņa dzīves pieredzēm. Viņš sadraudzējās ar Vizmu Belševicu un Knutu Skujenieku, un viņi palika draugi uz mūžu. Tolaik jaunāki un kreisi noskaņoti dzejnieki Transtremeru kritizēja par to, ka viņš nav pietiekami sociāls savā dzejā. Transtremers atbildēja, ka viņš ir sociāls savos darbos - strādā ar psihiski nelaimīgiem cilvēkiem un brauc uz Baltijas valstīm.
Tie bija maoisti, kas viņu kritizēja?
Arī maoisti. Viņš izsauca uguni, jo nebija ideoloģiju vergs un neredzēja pasauli melnā un baltā. Transtremeram nepatīk sistēmas, kur katrai problēmai ir viens vienīgs risinājums.
Latvijā padomju gados ir viesojies vēl viens liels zviedru literāts - rakstnieks Pērs Ulovs Enkvists. Viņš sarakstījis grāmatu Leģionāri par Zviedrijas deportētajiem leģionāriem. Domāju, latvieši novērtē, ka šāda statusa rakstnieki mums demonstrē lojalitāti.
Enkvists ir viens no starptautiski ievērojamākajiem zviedru rakstniekiem.
Manuprāt, Enkvists ir pelnījis Nobela prēmiju. Vai viņš ir bijis nominēts?
Varbūt. Pēdējā reize, kad zviedri saņēma Nobela literatūras prēmiju, bija 1974. gadā - tie bija divi zviedru literāti [Eivinds Junsons un Harijs Martinsons]. Zviedrijā tas tika uztverts ļoti kritiski, jo viņi bija Zviedrijas Akadēmijas [kas lemj par Nobela prēmijas piešķiršanu] locekļi. Tāpēc es un tūkstošiem citu cilvēku domāja, ka pēc tam zviedri vairs nekad neiegūs šo balvu. Varbūt ar vienu izņēmumu - Transtremers, jo viņš ir visvairāk tulkotais pēckara dzejnieks visā pasaulē. Neviens nav tik daudz tulkots kā viņš - 60 valodās, no kurām astoņas ir indiešu valodas un divas - mirušas valodas.
Kuras ir šīs mirušās valodas?
Sanskrits, un otru es piemirsu. Protams, Transtremers ir tulkots interlingvā un esperanto. Angliski viņa dzeja izdota ne tikai vienā, bet vairākos tulkojumos. Katru viņa dzejoli var lasīt divās līdz piecās versijās angļu valodā.
Kas un kurš ir atbildīgs par Transtremera pasaules slavas gājienu?
Viņam ir paveicies ar ļoti labiem dzejniekiem kā tulkotājiem. Tie ir slaveni vārdi savās mītnes zemēs, piemēram, Roberts Blī Savienotajās valstīs, Vizma Belševica Latvijā, Nellija Zaksa vāciski, Bejs Dao ķīniešu valodā. Tie ir izcili un slaveni dzejnieki, kas spēj popularizēt viņa darbu. Viņš ir ļoti daudz ceļojis 70. un 80. gados. Pāris gadu viņš bija ASV gandrīz katru mēnesi. Iespējams, tāpēc viņš dabūja trieku, jo viņam 80. gados bija ārkārtīgi daudz darba.
Iemesls, kāpēc šie dzejnieki Transtremeru vispār pamanīja, acīmredzot bija viņa neparastā dzejas skaidrība un precizitāte?
Tieši tā. Roberta Blī gadījumā - viņam ir saknes Norvēģijā, un attiecīgi viņš spēj sazināties norvēģiski. Transtremers rakstīja rakstus kādam žurnālam 60. gadu sākumā un gribēja sazināties ar kādu amerikāņu dzejnieku, taču nezināja, kā to darīt. Tāpēc viņš uzrakstīja vēstuli Robertam Blī. Izrādās, Blī jau pirms tam bija lasījis dažus Transtremera dzejoļus kādā zviedru žurnālā. Transtremeram savā ziņā ir paveicies, bet primāri, protams, viņš ir izcils dzejnieks. Tulkotāji visā pasaulē tagad mēģina rakstīt grāmatas par Transtremeru - lielos ātrumos! (Iesmejas.)
Visumā zviedru literatūrai patlaban ir liela atzinība pasaulē, sevišķi jau Stīgam Lārsonam. Kāpēc, jūsuprāt, viņš ir tik slavens?
Es nedomāju, ka spēju paskaidrot zviedru detektīvromānu bumu. Varbūt zviedru detektīvromānā ir kas eksotisks? Kā nekā Zviedrija bija sociālā modeļa zeme 60. un 70. gados, un attiecīgi cilvēkiem no malas var šķist eksotiski, ka mums arī var būt slepkavas. Zviedrijā taču ir tikai sarkanas koka mājiņas un Volvo! Taču es vakar runāju ar kādu cilvēku, kurš devās uz Madridi, lai tieši mēģinātu pastāstīt, ka mums ir ne tikai detektīvromāni, bet arī Transtremers un lai lasa zviedru dzeju! (Iesmejas.)
Vai, jūsuprāt, Nobela prēmija dzejniekam vairos interesi par dzeju?
Es tā ceru un domāju. Ja jūs lasāt dzeju, tad lasāt Transtremeru, bet tagad viņam būs vēl vairāk lasītāju. Es zinu, ka Transtremera izdevējs Stokholmā Bonnier izdos viņa dzejas izlases 150 000 eksemplāru tirāžā. Tas ir ļoti daudz.
Šī milzīgā tirāža ir tikai zviedriski?
Jā, un klāt vēl nāk visi tulkojumi un manas grāmatas. Domāju, ka interese pieaugs.
Pamanīju līdzīgu tiešumu un skaidrību arī pazīstamā britu dzejnieka un Transtremera vienaudža Teda Hjūsa dzejā. Vai viņi pazina viens otru? Vai šis tiešums ir tā dēvētā modernistu dzejas iezīme?
To paskaidrot prasītu pārāk daudz laika. Esmu par to rakstījis ļoti daudz, bet nevaru tā ātri izskaidrot, tad jums man jādod divas trīs stundas. (Iesmejas.) Par modernismu var runāt trejādi. Pirmkārt, hronoloģiski, par laikaposmu no 1910. līdz 30. gadiem un tad vēlīno modernismu. Otrkārt, kā par vēsturisko fonu - modernisms ir reakcija uz sabiedrību, kas bija vēlīnajā XIX gadsimtā, reakcija uz tās optimismu. Kā viņi varēja demonstrēt šo reakciju? Mainot lirisko valodu ar tēlu palīdzību, ieviešot brīvo pantu un esot asociatīvi. Tā laika lasītājiem tas padarīja dzeju diezgan sarežģītu. Nekādu atskaņu, nekāda ritma tradicionālā veidā. Šis gan ir ļoti, ļoti virspusējs un slikts skaidrojums. Taču savā ziņā Transtremers un Teds Hjūss, kas nāca paaudzi vēlāk, ļoti daudz no tā iemācījās un atmeta, tā teikt, sliktās lietas, padarot to skaidrāku. Taču es nedomāju, ka Hjūss un Transtremers viens otru pazina - es būtu to dzirdējis.
Vai Transtremers uztur kontaktus ar pasaules literāro eliti?
Ne tik lielā mērā, kā varētu domāt. Viņam ir ļoti daudz kontaktu ar viņa tulkotājiem. Taču, ņemot vērā, ka viņš ir ceļojis jau kopš 60. gadiem, viņš pazīst lielāko daļu pasaules dzejnieku elites.
Jūs varētu minēt lielos uzdevumus, kas jūs gaida saistībā ar Transtremera Nobela prēmiju?
Jā, lasīšu lekcijas, gatavošu televīzijas programmu, ir jāraksta vairāk raksti, man zvana no daudzām zemēm, lai dodos uz universitātēm ar prezentācijām. Man jau tagad ir kādas 20-25 norunas - un būs vēl daudz vairāk. Man būs jāvelta Transtremeram apmēram 175% sava laika. Taču es vismaz nedaudz nopelnīšu! (Iesmejas.)
Ja jūs tagad nebūtu piesaistīts Transtremeram, kādi būtu jūsu uzdevumi?
Mana nākamā grāmata ir iecerēta par dzeju un ēdienu - tai vajadzētu iznākt nākamajā pavasarī. No Homēra un antīkajiem dzejniekiem līdz [britu pavāram] Džeimijam Oliveram. Es rakstīšu arī romānu par psiholoģisku problēmu, kas man piemīt, - uzmācīgiem spaidu traucējumiem. Man ir jādara vairākas lietas. Reizēm trīs četras vienlaikus.
Kas tās būtu tagad?
Piemēram, jāpārskaita, cik pirkstu man ir vai cik kāju ir krēslam, uz kura mēs tagad sēžam.
Jūs varētu būt Vudija Allena intelektuālā neirotiķa prototips.
Jā, varbūt! (Iesmejas.)