Tā vien šķiet, ka fiziskās vainas jums iet ar līkumu apkārt.
Tā gluži nav. Pirmkārt, man jārūpējas par muguru, jo ir problēmas ar mugurkaulu. Es cietu avārijā, tāpēc man jāveic speciāli vingrojumi, kurus apguvu pie fizioterapeita. Mugurkaulu pastiepju, izmīcu, un tad ir ļoti labi. Var teikt, ka citu zāļu mugurkaulam nav, kā tikai pastāvīga vingrošana. Tā stiprina un sargā mugurkaulu. Dažkārt grēkoju, jo vingroju tikai tad, kad sāp, bet jāvingro regulāri.
Otrkārt, cenšos daudz kustēties. Esmu centra meitene, dzīvoju Valdemāra ielā, sliktāka gaisa nav visā Rīgā, bet tik un tā staigāju pa savu pīļparciņu gar Kongresu pili. Savukārt vasarā divus mēnešus dzīvoju pie jūras. Man ir savs dienas režīms - līdz pulksten divpadsmitiem, kamēr pie jūras nav karsts, nosoļoju divus kilometrus, iekustinu ķermeni un uzņemu D vitamīnu. Uzreiz jūtos tvirtāka un enerģiskāka, šķiet, ka pa kāpnēm lecu, nevis kāpju.
Treškārt, vakaros pēc TV ziņu raidījuma Panorāma vēlreiz pagalmā izvingrojos. Tādas ir manas vasaras nodarbības, bet ziemā grēkoju. Agrāk, kad Imants (dzejnieks Imants Ziedonis - I.P.) bija vesels, sestdienās vai svētdienās mērķtiecīgi nogājām pa mežu vairākus kilometrus. Tagad gan vairs to nedarām.
Vai ievērojat kādas diētas?
Ļoti. Mammīte slimoja ar insultu, tagad arī Imants savārdzis. Zinu, ka insults ir asinsvadu slimība, tie ir aizkaļķojušies, tāpēc lietoju zāles un izvēlos noteiktu ēdienu. Lietoju tikai vājpiena produktus. Salātus gatavoju ar nerafinēto eļļu vai balto jogurtu. Daudz ēdu augļus un dārzeņus. Desas neesmu ēdusi piecus vai septiņus gadus, nelietoju arī cūkgaļu, reizēm, ja ir liela kāre, gatavoju liellopu gaļu. Pārsvarā pārtieku no zivīm. Neēdu baltmaizi, bet dažkārt pagrēkoju ar kādu siera šķēli un nevaru atturēties no lauku olām. Ļoti daudz ēdu olīvas un visur, kur varu, griežu klāt zaļumus. Margarīna vietā lietoju avokado. Mans lielākais gardums ir šāds - apsmērēju maizi ar avokado, iemērcu zaļumos. Bieži vāru sakņu zupas vai sablenderēju biezzupu. Tās pagatavošanā nelietoju garšvielu kubiciņus. To vietā apcepu sīpolus un burkānus, un zupa ir garšīga. Darbā pārsvarā ēdam bulciņas un maizītes, tādēļ mājās zupas gatavoju diezgan bieži.
Kā iegūt pašcieņu?
Tā nāk ar dzīves pieredzi. Pašcieņu var iegūt arī ar meditāciju. Pērn Juris Rubenis desmit cilvēkiem no Saeimas vadīja ļoti interesantas mācības, iemācīja arī kristīgo meditāciju. Ja esi sīkumains, niķīgs un kašķīgs, ja viss kaitina, meditācija ieved citā pasaulē, kur iespējams distancēties un paskatīties uz sadzīves sīkumiem no cita skata punkta. Tad saproti, ka ir bezjēdzīgi tērēt savu enerģiju, gaužoties par sīkumiem.
Vai pašcieņai svarīga arī pareiza stāja?
Jā, nedrīkst stāvēt, sakumpušam verga stājā. Dailes teātrī mums iemācīja pareizi stāvēt un nest ķermeni. Mugura ir jāiztaisno. Sevi ir jāapzinās un jāciena. Tas ir tāpat kā tad, ja cilvēks grib kaut kas būt, viņš attiecīgi arī ģērbjas. Man arī ļoti nepatīk, ka pieaugušas sievietes kniksē. To var darīt meitenes līdz devītajai klasei, pēc vidusskolas beigšanas gan vairs ne. Dāmai gados to darīt ir vienkārši smieklīgi, infantili.
Kā meditējat?
Pirmais solis ir fiziski atbrīvoties, relaksēties un iemācīties pareizi elpot. Meditējot iztēlojos vietu, kur jūtos vislabāk, visbrīvāk. Iztēli labi attīsta lasīšana. Reliģiskajai meditācijai raksturīga dziļāka ieiešana sevī.
Jūs daudz lasāt.
Jā gan. Imants iemācīja, ka grāmatās vajag pasvītrot vajadzīgo un veikt svarīgas atzīmes un pierakstus. Manās grāmatās ir daudz pasvītrojumu un ierakstu ar dažādām atziņām - NB! (nota bene - pievēro labi, latīņu val.). Man ir daudz nepieciešamu grāmatu. No pārējām atbrīvojos, atdodu cilvēkiem vai bibliotēkai. Interesantas bija psihoterapeita Viestura Reņģes lekcijas, esmu izlasījusi visas viņa grāmatas.
Esat kristiete?
Tā uzskatu, bet ticu arī reinkarnācijai. Raiņa vārdiem teikšu - gars paliek. Es vēlos dzīvi nodzīvot, apzināti nevienam pāri nedarot. Ticu, ka atkal reiz atgriezīšos, un tad vairs nedarīšu tās muļķības, kādas esmu sastrādājusi šajā dzīvē. Sliktais pievelk slikto, labais - labo. Vairāk cenšos teikt cilvēkiem komplimentus un labus vārdus, tad diena ir jaukāka. Arī mani uzmundrina citu cilvēku atzinīgi vārdi. Īpaši patīkami tādus dzirdēt pēc saspringtas darba dienas. Tad bieži tas ir vienīgais, kas uzlabo garastāvokli un liek pasmaidīt.
Vai tā nav atkarība - dzīvot no komplimentiem līdz komplimentiem?
Nē, jo pie mums ar komplimentiem neviens nebārstās. Cilvēki viens otru vairāk peļ. Esmu dzirdējusi tikai - ko tu, Ausma, atkal pateici, ko tu tur atkal izdarīji, ko tu atkal nosauci par lācīti? Vairāk dzirdu pārmetumus un aizrādījumus, bet žēl, ka tā.