Lasāms programmisks fragments no Ježija Kosiņska romāna _Izkrāsotais putns_ (par iznīcinošu naidu pret citādajiem). Uzzinām, ko no Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijas cerējis sagaidīt J. V. van den Boss. Izrādē nodarbinātie aktieri runā par saviem tēliem vai pašreizējo dzīves izjūtu.
Kopējo noskaņu visprecīzāk raksturo aktrises Esmeraldas Ermales izteikums: «Priecājos piedalīties izrādē, kuras pamatā ir skaidra režisora ideja.» Briesmīgs teksts, kas daudz pasaka par Latvijas teātri caur noklusēto. Saprotams dailēniešu entuziasms - viss liecina, ka šis pārmaiņas pēc ir profesionāli gatavots uzvedums. Diemžēl rezultāts cerības neattaisno - tēma risināta tik klišejiskiem līdzekļiem, ka Amadeju neglābj pat izcilā Artūra Skrastiņa spēle.
Briljants stikliņu kaudzē
Amadejs rosina uz pārdomām par komercteātra un mākslas robežām. P. Šefera luga, kuru daudzi pazīst no Miloša Formana ekranizācijas, stāsta par ģēniju un viņa attiecībām ar pasauli, turklāt tās centrā ir nevis Volfgangs Amadejs Mocarts, bet gan viņa antagonists Antonio Saljēri. Tā ir versija par talanta sarežģīto līdzāspastāvēšanu ģenialitātei, par to, kas ir māksla, kādi procesi notiek radošā personībā. Arī detektīvstāsts vai mākslinieku biogrāfisko faktu izklāsts. Luga tātad var kļūt par izejmateriālu gan sarunai par mākslu un cilvēcību, gan gadsimtiem krātu faktu un tenku pārstāstam.
J. V. van den Boss nav spējis atteikties ne no viena, ne otra lugas slāņa, bet arī organiski apvienot tos nav izdevies. Šķiet, režisoru patiesībā interesējis tikai Saljēri, un nav saprotams, kāpēc viņš nav atteicies no liekā. Riskēšu minēt, ka iemesls varētu būt Dailes Lielā zāle un bažas, ka Rīgā neatradīsies pietiekami daudz skatītāju, kuri bez atgādināšanas zinās, kur slēpjas Saljēri un Mocarta mītiskā konflikta sakne, tāpēc izrādē iekļauti komiksu sarežģītības līmenī izstāstīti abu komponistu dzīvesstāsti jeb kultūrvēsturisku anekdošu krājums. Bet. Kaut principā nevar būt iebildumu pret teātra produktiem, kas pūlas aizlāpīt vispārējās izglītības zināšanās atstātus robus, ja līdzās slīpētam stiklam piepeši noliek briljantu, kontrasts ir pārāk acīmredzams.
Talants. Lāsts un laime
Amadeja pirmais cēliens faktiski ir Artūra Skrastiņa monoizrāde. Izcila. Izņemot pirmo un pēdējo ainu, kurā režisors licis aktierim ilustrēt tēla sirmo vecumu, groteski kratot ķermeni un trīcinot galvu, pagarais cēliens ir nerimstoši aktiermeistarības svētki. A. Skrastiņš nospēlē visu. Gan mākslinieka egoismu, gan nesavtīgu mīlestību, gan kaprīzes un bērnišķīgumu, gan gudra cilvēka pašironiju, izdzīvojot vidē, kura krietni atpaliek no paša emocionālā un intelektuālā līmeņa. No aktiera sejas izteiksmēm ir neiespējami atraut skatienu. Brīnišķīgi, ka viņa Saljēri nav «nocenots» - viņš ir talantīgs mākslinieks. Bet viņa patiesais talants - spēja adekvāti dzirdēt mūziku - ir vienlaikus lāsts un laime. Savu robežu apzināšanās un spēja dzirdēt to, ko nedzird citi. P. Šefera diezgan deklaratīvi uzrakstīto Saljēri dialogu ar klusējošo Dievu A. Skrastiņš izdzīvo nevainojami. Tieši izdzīvo, nevis izspēlē vai iemieso, kā parasti rakstītu par aktierdarbu. Tas ir pārdzīvojums, ko, domāju, pazīst visi radoši, ambiciozi cilvēki bez izņēmuma - gan mākslā, gan citās jomās. Ļoti patiesi, ļoti personiski, ļoti godīgi - neslēpjoties, nekoķetējot, aktiera drosmē vai tēla izmisumā atklājoties līdz galam.
Bez mūzikas
A. Skrastiņa monologs ir Amadeja kulminācija. Izrāde varētu beigties. Bet tā nebeidzas, un tas liek pievērsties tam, kas uz Dailes skatuves notiek ap Saljēri. Plašais aktieru ansamblis pilda dzīvas dekorācijas funkcijas. Individuālāki vaibsti piešķirti tikai Ivara Auziņa Jozefam II, ar gaumi iemiesotam labdabīgam mietpilsonim, un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Konstancei, kura uzdzirkstī saspēlē ar A. Skrastiņa Saljēri, pārējā skatuves laikā izlīdzoties ar aktrises lomās jau redzētām gražīga bērna intonācijām. Ansamblis strādā precīzi - bez entuziasma, bez acīmredzamām haltūrām. Kādēļ viņi izrādē nepieciešami, nekļūst skaidrs - režisors nav papūlējies kopumam piemeklēt kādu funkcionālu vai filozofisku jēgu. Ja iestudējumu traktē kā komercproduktu - inerta, estētiski vienā stilā noformēta masa, no kuras vajadzīgajos brīžos izslīd sižeta virzībai nepieciešamais varonis, lai, ainai noslēdzoties, atkal pazustu nebūtībā. Taču arī šādā gadījumā vēl vienam varonim J. V. van den Bosa iestudējumā vajadzēja būt.
Amadejā nav Mocarta. A. Skrastiņam netraucē - pirmajā cēlienā viņš viens piepilda skatuves telpu. Bet iestudējuma otrajā daļā, kurā Saljēri tēls tiek aizbīdīts otrajā plānā, nenāktu par ļaunu, ja Amadejs šai darbā būtu. Skaidrs, ka nospēlēt ģēniju spēj tikai ģeniāls vai vismaz ļoti talantīgs aktieris, kuram palīdz režisors. Talantīgs Artūrs Dīcis ir. Diemžēl režisors viņa Amadeju ne tikai nav atbalstījis skatuviskiem izteiksmes līdzekļiem, bet pat palicis zem sitiena. A. Dīcis nespēj pārspēlēt kā pašvērtību efektīgos I. Vītoliņas kostīmus. Viņa Amadejs tēlo, ka ir ekstravagants un impulsīvs, bet aktiera sasaistītību nodod saspringtais acu skatiens un nervozi forsētie smiekli. Ja aktieris nenospēlē Mocartu, varbūt to spēj mūzika? Izrāde izmanto postmodernajā mākslā nereti lietotu paņēmienu, vēsturiska mākslas darba ģenialitāti uzsverot ar cita (mūsu) laika izteiksmes līdzekļiem. Amadejā katru reizi, kad būtu jāatskan Mocarta mūzikai, sāk spēlēt Kristapa Rasima, Ginta Andžāna un Kārļa Freimaņa trio - elektriskās ģitāras, bungas. Bet. Lai paņēmiens strādātu, jaunajam artefaktam pašam par sevi jābūt spēcīgam mākslas darbam. Iestudējumā mūzika paliek banālas ilustrācijas līmenī.
Klišeju, kas aiziet pa vieglāko ceļu, iestudējumā ir bezgala daudz, un, noslēdzoties garajam otrajam cēlienam, tās faktiski ir iznīcinājušas pirmo daļu. Žēl. Tādus darbus kā A. Skrastiņa Saljēri bieži negadās redzēt.