Trīs reizes spēles laikā nokļuvuši zaudētājos ar divciparu starpību (15:26 - 9.minūtē, 44:54 - 27. un 52:63 - 33.), latvieši trīs reizes varonīgi rāpās laukā no bedres, un četras minūtes pirms beigām lūzums šķita rokā (63:65). Taču pretinieku tālmetiens līdz ar uzbrukumam atvēlētā laika limita beigām (Ķ.Kemzūra ir pārliecināts, ka jau pēc signāla), un Krievijā naturalizētā amerikāņa Kellija Makartija veiksmīgais lidojums pēc atlēkušās bumbas spēles sižetu atkal pavērsa nelabvēlīgā virzienā. Mīnus trīspadsmit sola papildu nepatikšanas, ja turnīra noslēgumā nāksies skaitīt iegūtos un zaudētos punktus.
Minētā epizode, protams, varēja noslēgties citādi, tāpat kā Kristaps Valters nākamajā uzbrukumā varēja iemest abus sodus vai Kristaps Janičenoks varēja trāpīt pustālo. Tomēr piekritīšu Krievijas izlases trenerim Deividam Blatam, kurš uzsvēra, ka mača liktenis izšķīrās pirmajā ceturtdaļā. Pārbaudes mačus neveiksmīgi aizvadījušie krievi šoreiz pirmie atrada spēles pavedienu, kamēr latvieši pēc tā taustījās visā mača garumā. No deviņiem laukumā pabijušajiem spēlētājiem savā labākajā līmenī nospēlēja Kaspars Kambala un labāk, nekā pēdējā laikā darbojās Kristaps Janičenoks. Pārējiem kaut kā pietrūka - spēka, meistarības, prasmes tikt galā ar emocijām. Bet visai komandai kopā, iespējams, pietrūcis laika apgūt jaunā trenera piedāvātās visnotaļ loģiskās idejas.
«Mums vēl ir divas iespējas un labs potenciāls,» Ķ.Kemzūra sola, ka komanda cīnīsies līdz galam. Lūkosim, kā spēlētāji viņu atbalstīs.