Bijušais finanšu ministrs Andris Vilks šonedēļ LTV, no sirds skarbi izrunājies par Grieķiju, minēja, ka arī Latvijas politikā palielinās populisma klātbūtne. Lai gan pats Vilks brīžam balansēja uz robežas ar populismu - piemēram, pavēstot, ka Grieķija uzmetusi aizdevējus «austrumnieku» stilā -, kopumā viņam grūti nepiekrist. Turklāt nav nemaz jāgaida cīņas ap nākamā gada valsts budžetu - pietiek pavērties uz klaigāšanu, kam un kurp novirzāmi līdzekļi, kas palikuši pāri pēc prezidentūras pusgada. Vai uz pilnīgi bezjēdzīgo stīvēšanos šīs nedēļas valdības sēdē - kas Latvijai vairāk vajadzīgs un emocionāli uzrunājošāks: Okupācijas muzejs vai tā sauktā Stūra māja.
Uz šāda fona jo interesantāk saskarties ar veselīga piesardzīguma pazīmēm un spēju pārrunāt jautājumus bez kliegšanas. Ir mums tāda Latvijas Ostu, tranzīta un loģistikas padome, kuras sēžu videoieraksti atrodami Ministru kabineta interneta vietnē. Piemēram, var minēt padomes pēdējo sēdi jūnijā.
Liepājas osta iebilst pret Latvijas armijas plāniem izmantot noteiktu teritoriju Baltijas jūras piekrastē savām vajadzībām (manevri utt.), jo tas apgrūtinātu civilo kuģu kustību. Neviens nedauza kājas pret zemi, saucot, ka «šodienas ģeopolitiskajā kontekstā» kaut ko pīkstēt pret militāristu iecerēm ir nepieļaujami. Iedomājieties? Arī paši liepājnieki neauro, bet konstruktīvi piedāvā risinājumus, «lai vilks paēdis un kaza dzīva». Vēl «trakākas» lietas sākas, kad padome nonāk līdz jautājumam par dzelzceļa attīstības projektiem. Proti, paši dzelzceļnieki vairāku plānu, piemēram, līniju elektrifikācijas, kontekstā saka: jā, ir pieejami Eiropas fondi, bet esot tomēr jāpadomā, cik lietderīgi būtu šie tēriņi. Zeme, atveries - kāds valsts pusē (jo dzelzceļš galu galā ir valsts uzņēmums) pie skaidras saprašanas izskata iespēju atteikties no lielas naudas apgūšanas! Lai gan Latvijā - vismaz publiskajā sektorā - tik spēcīga ir nostādne, ka galvenais ir «apgūšana», kas rada darbvietas, iespējas kādam kaut ko nopelnīt (legāli un ne visai), pat ja gala rezultāts būtu kārtējais «baltais zilonis».
Īsi sakot, labā ziņa ir, ka pragmatisma saliņas lēmumu pieņemšanas procesā Latvijā saglabājas (ne tikai minētā padome). Sliktā ziņa ir, ka šo ne-populisma pēdējās frontes līnijas statusu pakāpeniski zaudē ministriju valsts sekretāri, kuri tradicionāli mēģinājuši nozaru politisko vadītāju fiksās idejas piebremzēt vai vismaz novest līdz zināmam sakarīgumam. Nezinu iemeslus (iespējams, tas ir negaidīts rezultāts prezidentūras posmam, kad vājinājās nepieciešamā distance starp ministriju politisko un administratīvo vadību), tomēr, ja spriež pēc valdības sēdēm, valsts sekretāri arvien biežāk izpaužas kā «koris» ministriem, kas pēkšņi aizmirsuši (?) konstitucionālo atmiņu par to, kā, piemēram, veidojas valsts budžets, kā notiek komunikācija starp varas atzariem utt. Būtu žēl, ja ministriju valsts sekretāriem primārais būtu, cik efektīvi viņi īsteno «sava» ministra idejas (tāds, šķiet, ir Veselības ministrijas gadījums), nevis valsts intereses kopumā.