Pārvaldnieka darbs bankas Valmieras un savu dzimto Cēsu filiālē viņam patlaban arī liek domāt, ka garlaicīgi tik drīz nekļūs. «Ja jutīšu, ka attīstībā esmu apstājies, banka ir liela organizācija, kurā atrast citas iespējas. Bet joprojām esmu sajūsmā par savu darbavietu,» Gints saka.
Maršruts Cēsis - Rīga
Vadītāja potenciālu Gints sevī sajutis jau skolā. «Man bija skaidrs, ka gribu kaut ko radīt, pulcēt ap sevi cilvēkus, bija kaut kāda harisma, kas lika domāt, ka varu citus vadīt un virzīt uz kopīgu mērķi. Likās, ka varu būt vadītājs vai uzņēmējs, tāpēc aizgāju uz Turību studēt uzņēmējdarbības vadību,» Gints stāsta. Patlaban viņš studijas turpina RISEBA un, tāpat kā daudzi citi, atzīst, ka to, cik vajadzīgs un vērtīgs izrādījies augstskolās mācītais, var atklāt, tikai sākot strādāt.
Jau skolā Gints vasarā piestrādāja par sagādnieku veikalā, bet pirmo pastāvīgo darbu SIA Truck Centrs Cēsis atrada 2. kursā. Gints studēja vakara nodaļā, tāpēc strādāt Cēsīs un brīvdienās braukt uz augstskolu Rīgā nebija problēmu. Tiesa, mācību kvalitāte no tā neieguva. «Vienā brīdī tas viss jau gandrīz pārvērtās par mācīšanos ķeksīša un diploma dēļ. Viss, protams, atkarīgs no paša indivīda. Biju jauns un zaļš, man tolaik svarīgi likās strādāt un pelnīt,» Gints atzīstas.
Truck Centrs Cēsis, kas tirgoja auto un sniedza servisa pakalpojumus, viņš bija klientu konsultants un šajā darbā jutās labi, jo ir iedzimti komunikabls. «Bija sapratne, ka darbs jādara pēc labākās sirdsapziņas, ka ar cilvēkiem jāveido labas ilgtermiņa attiecības, bet tas vairāk bija ģimenes audzināšanas nopelns nekā izpratne, kā strādā biznesa vide. Tagad jau esmu pavisam skaidri sapratis, ka cilvēki izvēlas ne tik daudz pakalpojumu, cik pakalpojuma sniedzēju, viņa servisu un labo vārdu,» Gints atklāj.
Veikals un automašīnas
Kad paziņas uzaicināja strādāt nelielā tirdzniecības uzņēmumā Ozolaine Cēsu pusē, Gints piekrita, jo piedāvātā atbildība par mazumtirdzniecību un pārtikas un sadzīves preču sagādi veikalam, kā arī pirmajiem padotajiem, bija izaugsme. «Bija izaicinājums - kā būs, vai tikšu galā ar šiem 5-7 cilvēkiem? Jaunam vadītājam ir jāizcīna sava autoritāte, darbinieki uz tevi skatās ļoti vērtējoši. Ja sevi pierādi, kļūst vieglāk. Es gan tolaik fokusējos uz to, lai darbi ietu uz priekšu, un tikai pēc tam domāju par personāla lietām, darbinieku motivēšanu, attīstīšanu. Vēl nesapratu, ka jāstrādā ar abiem,» Gints atceras.
Pēc pāris gadiem viņš ar kompanjoniem uzņēmās no nulles sākt veidot Mitsubishi autosalonu Cēsīs. «Panācām šo mašīnu importētāju uzticēšanos, sākām mašīnas tirgot un apkalpot. Bijām vieni no veiksmīgākajiem dīleriem ārpus Rīgas, pārspējām arī lielus centrus ar pieredzi, tātad kaut ko darījām labāk.»
Gints uzskata, ka veiksmes ķīla bija labais un operatīvais serviss - ja klients no rīta ienāca salonā, vakarā viņš jau varēja ar auto braukt mājās. «Mēs arī necentāmies klientam pārdot to dārgāko, lai gan tolaik tas bija iespējams - pat ja cilvēks nāca ar domu par vieglo auto, viņam varēja ietirgot džipu. Ieklausījāmies klienta vēlmēs un iespējās, un tas ilgtermiņā ļoti atmaksājās. Man joprojām šad tad zvana toreizējie klienti un konsultējas par auto lietām, lai gan zina, ka strādāju bankā. Patīkami,» Gints smaida.
Krīze auto tirdzniecības nozari sasniedza ar apmēram gada nobīdi, līdz beidzot kompleksu, kurā tika īrētas salona telpas, īpašnieks pārdeva, bet jaunajiem saimniekiem bija citi mērķi. Gints ar partneriem biznesu izbeidza. «Paņēmām savu datoru un koferīti, atdevām atpakaļ auto. Mums nebija finansiālu saistību, tāpēc bija viegli pārtraukt. Pašiem nācās meklēt jaunu darbu.»
Konfektes darbiniekiem
Pusgadu Gints atvilka elpu, bet tad viņa priekšā pavērās veseli trīs ceļi. Viņš apsvēra domu studēt ārzemēs, viņam piedāvāja veidot uzņēmumu kādas Cēsu apkaimes pašvaldības īpašumu apsaimniekošanai, un viņš pieteicās uz vakanci Parex bankā. Tieši šī trešā iespēja solījās būt sarežģītākā un ar lielākajiem izaicinājumiem, turklāt Gints drīz saprata, ka gribētu strādāt ar cilvēkiem, ar ko tikās intervijās. Izvēle bija skaidra.
Lai gan Gints bankā pieteicās uz uzņēmumu apkalpošanas menedžera vakanci, jau pēc pirmajām pārrunām viņam piedāvāja Valmieras filiāles pārvaldnieka vietu. Pēc nostrādāta gada to papildināja arī Cēsu filiāles pārvaldnieka pienākumi. «Esmu mobils, bet viegli nav. Ar abām filiālēm tieku galā savas labās komandas, uz ko var paļauties, dēļ,» Gints saka, bet vienlaikus vērtē, ka darbs ar padotajiem ir tas grūtākais. «Darbinieki, kas strādā klientu apkalpošanas zālē, - tā ir viena no grūtākajām pozīcijām bankā, un viņi ir jāmotivē. Viņiem jāpārdod bankas pakalpojumi, precīzi un laipni jāapkalpo klienti, precīzi jādarbojas ar naudu, dokumentiem. Klienti tagad kārtīgi izvērtē, ko var atļauties, nereti ir nomākti par finansiālām lietām un ir norūdīti uz pārdošanas mēģinājumiem. Pārdot var tikai labs pārdevējs, uzklausot, ko klientam tiešām vajag.»
Gints teic, ka tagad viņam ir daudz lielāka izpratne par komandas un biznesa rezultātu saikni, lai gan daudz kas vēl jāmācās, piemēram, prasme deleģēt darbus. «Man ir prieks, ja darbinieki no rīta atnāk smaidīgi un vakarā tādi arī aiziet. Tāpat arī par to, ka klienti saka paldies un atgriežas. Redzu, ka viņi zāles darbiniecēm ik mēnesi nes konfektes, tas par kaut ko liecina.»
Pārvietošanās starp Cēsīm un Valmieru Gintam paņem laiku un enerģiju, tāpēc šo abu mazāk atliek hobijiem: tenisam, orientēšanās sportam, braukšana motošosejā jau iepauzēta uz ilgāku laiku. Tomēr uz Rīgu viņš neraujas un ir pārliecināts, ka arī viņa ģimene un bērni dzīvos Cēsīs. Te Gints arī atjauno nesen īpašumā iegūtas vecas mājas.