Paanalizējot iemesls laikam esot atrodams audzināšanā un apstākļu sakritībā. Ilze izaugusi nepilnā ģimenē, tādēļ viņu nekad nav šausminājusi iespēja audzināt bērnu bez tēva. Attiecīgi, sākot attiecības ar savu vīru, viņa vēl ilgu laiku pieļāvu iespēju, ka tās ilgs tik ilgi, cik ilgi abiem patiks. Ja paskatās uz abu kopdzīvi - nu jau vairāk nekā pieci gadi -, tikai ar otrā dēla dzimšanu jaunā sieviete sapratusi, ka ir tur uz palikšanu.
Runājot par apstākļiem - kad viņa devās prom no Latvijas, bija diezgan stipri vīlusies savā dzīvē (ne privātajā). Tāpēc bija atvērusi jaunu dzīves lapu. Kā arī vārdam «dzimtene» nebija tādas nozīmes kā mūsu senčiem. «Piederu pie tiem, kuri par mājām sauc vietu, kur ir labi, nevis to, kur esi piedzimis. Saikni ar Latviju pārtraukt negribējās, tāpēc izvēlējos vienkāršāko ceļu - kļuvu par gidi,» Dienai raksta Ilze.
Sākot attiecības ar vīru, nedomājusi, ka viņš ir jānovērtē kā vīrietis, ar kuru pavadīt kopā mūžu. Vienkārši satikusi vīrieti, kurš šķitis gana interesants, lai apstātos un sapratu, ka neatkarīgi, kā dzīve izgrozīsies, šis ir cilvēks, no kura gribētos dzemdēt bērnu. Viņa pilnīgi pieļauju, ka arī Latvijā būtu satikusi tādu vīrieti, bet satika viņu Ēģiptē.
«Es tiešām ceru, ka Dievs mums lēmis visu mūžu nodzīvot kopā un nomirt vienā dienā. Ja tomēr notiks citādi, noteikti ne tāpēc, ka esam no dažādām valstīm, bet tāpēc, ka neesam pietiekami strādājuši pie savām attiecībām, piedevuši, mainījušies vai cienījuši viens otru,» saka Ilze.