Latviešu glezniecībā Anita Meldere tiek pieskaitīta retajiem gleznotājiem, kuri konsekventi un mērķtiecīgi izkopuši abstraktās glezniecības meistarību. Mākslas zinātnieks Jānis Borgs 2002.gadā viņas glezniecībā saskatījis «vāgnerisku pacilātību» un «Debisī impresionistisku liriku». Gleznotāja izvelk no izstādes _Runā ar mani_ repdrodukciju komplekta darbu Mākoņu ceļš (2005): «To es vēroju no darbnīcas loga. Vienu mirkli tās attiecības ir šausmīgi mirdzošas - tie zilizaļie un rozā mākoņi, kad nevar saprast, kas ir priekšā un kas - aiz muguras, kad krāsas vibrē...» Skatītāji un mākslas zinātnieki katrā jaunā izstādē ar lielu vieglumu un uzstājību vienmēr meklē kaut ko jaunu - vai māksliniekam tiešām visu laiku nemitīgi jāmainās? «Nekas viņam nav jādara. Viņam ir jābūt tam, kas viņš ir,» izsaucas gleznotāja, sēžot pie gleznas _Jūras tuvums,_ no kuras acīs lec ļoti jau melderisks, «viņas pašas» sarkanais krāsas triepiens.
«Šobrīd mani atkal interesē reālismam tuvs izteiksmes veids. Ekspresija, sabiezinātas krāsas, līniju saišķi, šķīdinātāja un lakas akvareliskie šļaksti un plūdums izdzīvo manas dzīves pulsa ritmu un palīdz gūstīt satrauktās domas. (..) Ir atkal atdzimusi vēlme gleznot portretus,» - tā Anita Meldere pieteica apjomīgo izstādi Runā ar mani, kas bija skatāma Jūrmalas pilsētas muzejā. Tieši šo izstādi viņa uzskata par centrālo, kur konceptuāli vienkopus redzams, par ko viņa domā. Daudz miniatūrākā izstāde Jubileja galerijā Bastejs iecerēta kā «atslodze, kurā var mierīgi vērtēt darbus, kas tapuši 15 gados». «Jubileja» nosaukumā šajā gadījumā nenozīmē gleznotājas dzīves jubileju. Šķirstot katalogu, Anita Meldere ieraudzījusi, ka viņas pirmā izstāde Pavasara pērkoni galerijā Bastejs sarīkota 1994.gadā, iezīmējot abstraktās glezniecības perioda sākumu. Tā kā viņas dabai tuva ironiska nots, secinājusi - sanāk jubileja! Līdzās senākiem darbiem izstādītas arī trīs gluži jaunas, 2009.gadā tapušas, gleznas: Jūras tuvums, Mirklis un Bjorkas motīvs. «Man patīk viņas dziedāšanas stils, balss. Patīk tas ziemeļu motīvs,» saka Anita Meldere, kura pagājušogad apmeklējusi Bjorkas koncertu Rīgā.
Portreti izstādē Jubileja nav redzami, tāpēc izstādi Runā ar mani neredzējušiem vērts ieklausīties, kā Anita Meldere raksturo savas attiecības ar portreta žanru kaut vai teorētiski: «Es gleznoju cilvēkus, ar kuriem man ir saskarsme, kuriem ir jebkāda interese par mani. Es esmu gleznojusi savas skolnieces, uzgleznoju dēla draugus, savu mammu, divus māsas dēlus... Tie ir cilvēki, kas man šajā dzīvē ir doti. Tie cilvēki man ir svarīgi,» - no mākslinieces, kuru dzīve skarbi pārbaudījusi ar smagu zaudējumu, nāk milzīga pietāte pret cilvēku. Intervijas laikā galerijā ienāk kāds pārītis - divi jaunieši - un ar interesi komentē gleznas. Gleznotāja uzmet viņiem maigas labvēlības pilnu skatu. Anita Meldere norāda uz atšķirību: «Kādreiz, kad gleznoju portretu, tas portrets bija tēls. Piemēram, sieviete ar vīnogu ķekaru - kā zināms seksualitātes simbols, pilnbrieds, sulīgums... Tagad es vairāk noeju maliņā un gleznoju vienkārši, ko tas cilvēks domā, vismaz cenšos. Es VIŅU gleznoju, nevis savu interpretāciju - man tas liekas pievilcīgi, simpātiski, jauki un man pašai interesanti.» Vienlaikus gleznotāja atzīstas, ka viņai gluži pirmatnēji ataviski gribas iet dabā. Viņu ļoti gandarī arī tikko ar arhitektūras studentiem notikušais vasaras plenērs pilsētvidē - vienu dienu veltot pilsētas parkam, otru - Kalnciema un Slokas ielas koka arhitektūrai, bet trešo - zīmējot Olimpiskā sporta centra pusē. Viņai pašai gleznot plenērā nozīmē tikai uzsūkt atmosfēru un enerģiju. «Sarkanā, kvēlojošā sajūta nenāk no saulrieta,» uzsver A.Meldere, kuras abstraktajā glezniecībā asociatīvi saskatāmi dabas motīvi. «Vispirms ir sajūta, tikai pēc tam nāk nosaukums - jā, to var nosaukt arī tā.» Piemēram, Saules gulta.