Iznācis Latvijas Architektūras simtais numurs. Cik sen iznāk žurnāls?
Žurnāls iznāk kopš 1938. gada, tajā gadā iznāca pirmais numurs, ko izdeva Latvijas Arhitektu biedrība. Kopumā izdeva 24 numurus, kas ir ļoti vērtīgs izziņas materiāls par tā laika pilsētplānošanu, piemēram, par kardinālo Vecrīgas pārbūvi pēc Kārļa Ulmaņa norādēm. Zinot tā laika situāciju, pārsteidz, ka žurnālā ir jūtama arī šo plānu kritika. Pēc diviem gadiem padomju vara žurnālu slēdza, bet atjaunojām to no 1995. gada. Padomju laikā par arhitektūru nedaudz rakstīja dienas prese, septiņdesmitajos gados Celtniecības lietu komiteja izdeva rakstu krājumu ACD (Arhitektūra. Celtniecība. Dizains), bet neviens neuzdrošinājās braukt uz Maskavu un saskaņot žurnāla izdošanu. Vēl, protams, žurnālā Māksla bija arhitektūrai veltīta sadaļa.
Uz 100. numura vāka esat likuši Preses nama kvartāla apbūves vīziju, kas atgādina vērienīgās apbūves ieceres pirms gadiem pieciem sešiem. Vai paredzat būvniecības buma atgriešanos?
Jā, esmu jau no kolēģiem akadēmiskajās aprindās dzirdējis pārmetumus par šo vāku. Tā doma slēpjas apakšvirsrakstā - «Rīgas nākotnes vēsture». Mēs speciāli šajā numurā apkopojām daudzas ieceres, kas tapa pirmskrīzes gados, lai pēc gadiem piecdesmit būtu iespējams novērtēt šī laika ieceres. Es nedomāju, ka to visu patiešām uzbūvēs. Taču, piemēram, Ķīpsalas dienvidu daļa, Preses nama rajona nākotne ir aktuāls jautājums investoriem, kam pieder šī zeme. Protams, tipogrāfijas plakanais korpuss ir neefektīvi izmantota telpa tik tuvu Rīgas centram. Projektā paredzēts izveidot divus gājēju tiltus pāri Zunda kanālam, ir labiekārtota pludmale gar Zundu. Pieņemu, ka daļu no šī redzējuma mēs varētu piedzīvot, jo pašlaik šī salas daļa ir visai mežonīga un par tās sakārtošanu ir jādomā.
Nupat noslēdzās arhitektūras gada skate, kur dominēja komercobjekti, un arī pašu arhitektu atziņa Kultūras Dienā bija, ka publiskajā vidē izceļamu projektu ir maz. Kam jānotiek, lai tas mainītos?
Arhitektu savienība jau ilgi strīdas ar valsti par iepirkuma principa dominanci publisko ēku celtniecībā. Par arhitektūras ideju konkursu ir ļoti maz, visu nosaka cenu piedāvājums un arhitekti faktiski ir pakārtoti būvniekiem. Kamēr valsts politika šeit nemainīsies un nebūs pateikts, ka publiskajām jaunbūvēm arhitektūras konkurss ir obligāts, pilsētas vidē arhitektoniski spilgtu projektu būs maz.
Kas bija jūsu favorīts šāgada arhitektu skatē?
Izteikta favorīta nebija, man patika biroja Kubs risinājums Maxima ēkai Imantā.
Kas ir un būs būtiskākās aktualitātes Rīgas arhitektūrā, pilsētas plānošanā?
Rīga, kā mēs zinām, ir sarūkoša pilsēta. 1991. gadā bija ap 900 tūkstošiem iedzīvotāju, tagad - ap 700 tūkstošiem. 200 tūkstošu divdesmit gados - tas ir visai daudz. Tāpēc Rīgas problēma tuvākajos gados, vienkārši sakot, būs nojaukt graustus. Visas jaukās vietas mēs saglābt nespēsim. Piemēram, Maskavas forštate ir liels, amorfs organisms, tur ir daudz ugunsgrēku, daudz ēku tiek nojaukts. Nereti tās nevienam nav vajadzīgas - īpašnieks dzīvo ārzemēs vai kādā Latvijas mazpilsētā, viņš būtu laimīgs to neapdzīvoto graustu nojaukt, jo tad būtu cerība pārdot zemes gabalu. Lai šāda mēroga teritoriju sakārtotu, būtu vajadzīgs būtisks ieguldījums no valsts puses, kā tas bija, piemēram, Kalnciema ielas projektā pirms NATO samita. Šis veiksmes stāsts diemžēl citur neatkārtojas, jo nav jau tās sākotnējās sēklas naudas. Un nebūs arī, kamēr šeit nenotiks nākamais NATO samits. Tāpēc Rīgas tuvākās desmitgades būtiskākais jautājums ir izšķirties par attīstāmajām teritorijām un tām, kas ir bezcerīgas. Otra problēma būs padomju laikos būvētie mikrorajoni, kur savulaik realizēta absurdā ideja ļaut privatizēt dzīvokļus par sertifikātiem. Tagad māja pieder simts īpašniekiem, kas nevar vienoties nedz par apsaimniekošanu, nedz jumta remontu vai mājas siltināšanu.
Maija Rubīna [Rīgas Enerģētikas aģentūras vadītāja] nesen intervijā sacīja, ka padomju laika daudzdzīvokļu ēkām tuvojas ekspluatācijas laika beigas un tās varētu sabrukt, ja nenotiks ēku siltināšana. Vai tiešām šīs ēkas ir tik kritiskā stāvoklī?
Es viņai varu piekrist par problēmas dramatisko nostādni. Jo mēs esam ļoti unikālā situācijā, kad šobrīd katrs atbild par savu dzīvokli, bet par māju visi kopā, tātad - neviens. Viss atkarīgs no cilvēku spējas pašorganizēties. Namu apsaimniekošana aiz inerces vēl kaut kā notiek. Protams, tiem namiem, kas būvēti pirms 50-60 gadiem, sasniedzot 70-80 gadu vecumu, to amortizācija vienkārši būs izsmelta. Līdzīgi kā ar vecu auto, kam pienāk viens brīdis, kad to vairs nevar remontēt. Nerunājot jau par tiem graustiem, kas stāv pamesti, - manuprāt, nekad Rīgas vēsturē nav bijis tik daudz graustu. Un arī Rīgas centrā, piemēram, iepretim Vidzemes tirgum, Matīsa un Brīvības ielas stūrī ir liels īres nams ar kazino pirmajā stāvā. Un kazino ir tās vienīgais iemītnieks, augšējie stāvi jau ilgi stāv tukši.
Šī izšķiršanās par perspektīvajām un mazāk perspektīvām teritorijām būtu pilsētas galvenā arhitekta pienākums. Rīgā šobrīd tāda nav.
Pašlaik notiek konkurss, cik zinu, uz šo amatu ir palicis viens pretendents Gvido Princis [par viņa apstiprināšanu amatā Rīgas dome lems 15. maijā]. Ja viņu iecels šajā amatā, es labprāt jūsu avīzē lasītu viņa domas par pilsētas attīstību.
Šobrīd top Arhitektūras likums. Kāds ir tā mērķis?
Mērķis ir sakārtot arhitektu profesionālu darbību, nosakot stingrākas prasības, lai būtu mazāk arhitektu ar zemu kvalifikāciju. Latvijā ienāk ārvalstu investori ar saviem projektiem un saviem arhitektiem un… es nedomāju, ka grieķu vai itāļu projekts ir labāks par latviešu. Tāpēc ir vajadzīgs siets, kas profesionālo kvalifikāciju nodrošina.