Diemžēl būtu pārāk lepni teikt, ka mēs kokrūpniecības nozarē pilnībā esam tikuši galā ar ēnu ekonomiku - joprojām problēma ir aplokšņu algas, vēl nesen būtiska problēma bija pievienotās vērtības nodokļa (PVN) karuseļshēmas, taču tiešām ēnu ekonomika nozarē ir strauji samazināta, ne tikai salīdzinot ar XX gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, bet arī salīdzinot ar XXI gadsimta sākumu.
Mūsu nozares uzņēmēji labi saprot, ka pelēkā ekonomika ļauj veiksmīgāk darboties viltīgākajam un nekaunīgākajam, nevis labākajam, produktīvākajam, efektīvākajam uzņēmējam. Pelēkā ekonomika atņem svarīgus resursus un tirgus segmentus, tāpēc svarīgi ieviest principu, ka uzņēmēji konkurē ar savu darbu, nevis ar nekaunību. To saprotot, uzņēmēji bija gatavi ieviest īstermiņā ierobežojošus faktorus, kas ilgtermiņā veicina godīgas konkurences izaugsmi. Piemēram, lai Latvijas valsts meži varētu iegādāties izejmateriālus - zāģbaļkus - atkarībā no līguma ilguma un nozares segmenta ieviest konkrēta algas līmeņa prasību, vērstu uz to, ka, tikai sasniedzot šādu algas lielumu, vispār notiek darījumi. Tā ieguvējs ir nevis tas, kurš ir nekaunīgāks un daļēji strādā ēnu ekonomikas segmentā, bet gan efektīvākais, kurš godīgas konkurences apstākļos spēj piedāvāt vislabāko cenu. Vēl viens aspekts, kas jāpiemin, - ļoti bieži uzņēmējam, kurš vēlas strādāt godīgi, ir problēmas būt godīgam, jo ļoti daudzi citi nozares uzņēmumi strādā negodīgi, bet, ja prasība strādāt godīgi tiek izvirzīta visiem nozares uzņēmumiem, uzņēmējs zina, ka godīgāk sāks strādāt ne tikai viņš, bet arī citi nozares uzņēmumi un konkurences cīņā noteicošais faktors būs efektivitāte, nevis kādas pelēkās ekonomikas shēmas. Ja novadā ir desmit uzņēmumu, kas uzrāda reālas algas, un viens uzņēmums, kura vadība joprojām apgalvo, ka visi darbinieki strādā par valstī noteikto minimālo algu, turklāt uz pusslodzi, šis uzņēmums izsauks uguni uz sevi, jo ļoti izcelsies uz citu uzņēmumu fona - negatīvā nozīmē.
Ir arī ļoti labas homeopātiskās zāles, proti, reversā PVN maksāšanas kārtība. Mēs savā nozarē to pakāpeniski sākām ieviest jau no XX gadsimta deviņdesmito gadu beigām un turpinājām ieviest arī pavisam nesen. PVN reversā maksāšanas kārtība tiešām ir ļoti iedarbīgas homeopātiskās zāles, kas iedarbojas, pat nepieķerot konkrētus blēžus, bet liedzot viņiem pelnīt pelēko naudu. Tā ka, rezumējot jāteic, ir vairākas metodes, ar kurām cīnīties pret ēnu ekonomiku. Sasniegums Kokrūpniecības federācijai ir tas, ka mūsu biedri spēj labi formulēt savu sāpi, spēj labi norādīt problēmas, un mēs protam tās izklāstīt valstsvīriem, kuri pieņem lēmumus.
Kā izdodas panākt, ka valstsvīri jūsu teiktajā ieklausās? Nav noslēpums, ka ne vienas vien citas nozares pārstāvjiem tas neizdodas gadiem.
Lēmuma pieņēmēji no uzņēmējiem grib dzirdēt godīgu, konstruktīvu viedokli un vismaz vienu risinājumu. Ja nozares pārstāvji spēj risinājumu piedāvāt, valstsvīri arī ieklausās. Uzņēmējiem sarunās ar valsts amatpersonām jābūt godīgiem un jāpasaka, kuras nozares biznesā ir stiprās un vājās puses, un jāspēj piedāvāt risinājumus, nevis jāsaka - viss ir slikti, lai valsts sektors risina mūsu nozares iekšējās problēmas. Teiksim, jau minētā reversā PVN maksāšanas kārtība - tas nav tikai nacionāla mēroga lēmums. Reversā PVN ieviešanai atļauju dod Eiropas Komisija, un, lai Eiropas Komisija dotu atļauju, vajadzīgs pamatojums. Nepietiek, ja uzņēmēji valstsvīriem pasaka - pie mums nozarē pastāv PVN karuseļshēmas, nāciet un likvidējiet. Svarīgi ir, lai Finanšu ministrijai būtu pietiekamā apjomā informācija un pietiekamā apjomā izpratne, bet, ja nozares pārstāvji nevis piedāvā risinājuma modeļus, nevis nodrošina informāciju, bet tikai žēlojas un prasa, lai valsts sektors atrisina visas problēmas šajā nozarē, problēmu risināšana arī nenotiek.
Pēdējā laikā bieži dzirdam - būvniecības un taksometru nozares pārstāvji stāsta, ka ar savām problēmām vēršas pie lēmumu pieņēmējiem valsts sektorā, bet pozitīvas pārmaiņas neizdodas panākt.
Pieļauju, Kokrūpniecības federācijai un tieši man, strādājot federācijā, ir vieglāks darbs nekā dažu citu nozaru profesionālo organizāciju pārstāvjiem, pirmkārt, tāpēc, ka es pārstāvu lielu, spēcīgu nozari, otrkārt, tāpēc, ka es pārstāvu nozari, kura pamatā balstās uz eksporta tirgiem, nav atkarīga no pirktspējas Latvijā, bet no daudz turīgākajiem vāciešiem, britiem, beļģiem, dienvidkorejiešiem, japāņiem un vēl citiem turīgo pasaules valstu iemītniekiem. Mūsu konkurenti eksporta tirgos nav lēto izmaksu zonas valstu, piemēram, Ķīnas, uzņēmēji. Tāpēc mūsu nozare dažādas izmaksas spēj segt ar mazākām pūlēm nekā tās nozares, kuras strādā, orientējoties galvenokārt uz vietējo Latvijas tirgu, kurām šajā nozarē jārēķinās ar nenormālu pārprodukciju un ar ļoti lielu pelēkā sektora segmentu, kas turklāt slēpjas arī individuālu privātpersonu sniegtajos pakalpojumos.
Mēs esam dzirdējuši par nozari, kurā vidējā oficiālā alga ir 70 eiro, un, protams, šādas nozares pārstāvjiem, kuri nolemj vērsties pret pelēko sektoru, ir grūtāk cīnīties ar ēnu ekonomiku nekā pārstāvjiem no nozarēm, kurās oficiālās algas ir daudzkārt augstākas un pelēkais sektors - ievērojami niecīgāks. Vēlreiz gribu uzsvērt, lielā, eksportspējīgā nozarē mazināt pelēko sektoru un šādas nozares profesionālajai organizācijai veidot diskusiju ar valsts amatpersonām ir vieglāk nekā mērogos nelielas, uz vietējo tirgu vien orientētas nozares pārstāvjiem.
Jūsu nozares uzņēmējiem ir vai nav būtiska dalība publisko iepirkumu konkursos?
Gandrīz nē - ir tikai daži izņēmumi, kas galvenokārt saistīti ar kokrūpniecības apakšnozari - mēbeļu ražošanu, jo, ja parādās, teiksim, Latvijas Nacionālās bibliotēkas apmēbelēšanas pasūtījums, konkurss par šādu pasūtījumu ir būtisks. Tas ir arī principa jautājums - nevaram noliegt, ka pasaulē Šekspīrs ir populārāks par Raini, bet tāpēc jau nenotiks tā, ka Raiņa darbi nebūs pieejami mūsu bibliotēkās. Tāpat mūsu nacionālpatriotismam vajadzētu paredzēt to, ka tādi objekti kā Gaismas pils tiek apmēbelēti ar Latvijā ražotām mēbelēm.
Jūsuprāt, vai publisko iepirkumu konkursu pretendentu vērtēšanā būtu jāievieš tādi kritēriji kā vidējā alga un nomaksāto nodokļu apjoms, šos kritērijus liekot ierastā zemākās cenas principa vietā?
Minēto kritēriju ieviešanu es personīgi ļoti vēlētos, bet to neļauj Eiropas Savienības normatīvie dokumenti un daļēji neļauj arī Latvijas Satversmes tiesas lēmums. Savulaik ar publiskajiem iepirkumiem saistītajā likumā bija tāda norma, kas noteica, ka uzņēmumā, kurš vēlas piedalīties publisko iepirkumu konkursos, vidējai algai jābūt vismaz 70% no tās nozares, kurā uzņēmums darbojas, vidējās algas. Šo normu apstrīdēja kāds vēlāk redzams mūsu valsts politiķis un arī vinnēja - Satversmes tiesa atzina, ka nevar visus uzņēmējus, kuri maksā zemas algas, uzskatīt par blēžiem, bet nepieciešams atrast efektīvu veidu, kā noķert tiešām blēdīgos uzņēmējus. Diemžēl līdz šim šāds efektīvs veids nav atrasts. Mans subjektīvais viedoklis ir, ka, protams, nav jau tā, ka visi zemu oficiālo algu maksātāji vismaz daļēji darbojas pelēkās ekonomikas segmentā, tomēr ir vērā ņemami argumenti, kas norāda - korelācija starp algām, kas ir ievērojami zemākas par vidējo darba samaksu nozarē, un aplokšņu algām tiešām pastāv.
Kā vērtējat publisko iepirkumu konkursu kritēriju - saimnieciski izdevīgākais piedāvājums?
Jēdzienam «saimnieciski izdevīgākais piedāvājums» ir ļoti dažādi skaidrojumi. Parasti te stāsts ir ne tik daudz par produktu kā par servisu, par apkalpošanu jau pēc produkta pārdošanas, bet, kā jau minēju, izpratne par šo jēdzienu mēdz būt ļoti atšķirīga. Godīgi sakot, man patika prasība, ka uzņēmumā, kurš vēlas piedalīties publisko iepirkumu konkursos, vidējai algai jābūt vismaz 70% no tās nozares, kurā uzņēmums darbojas, vidējās algas, jo šāds kritērijs var sekmēt to, ka oficiālās vidējās algas līmenis dažādās nozarēs kāpj.
Latvijā ir apmēram 180 tūkstošu kapitālsabiedrību, un no tām aptuveni 90 tūkstošu ir tādas kapitālsabiedrības, kas strādā vispārīgā nodokļu režīmā, respektīvi, nav mikrouzņēmumi. No tām kapitālsabiedrībām, kuras strādā vispārīgā nodokļu režīmā, tikai 9-10 tūkstoši uzrāda lielākas sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par tām sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, kādas ir lielā Latvijā zināmā mazumtirdzniecības ķēdē, kura piedzīvo nepārtrauktu kadru mainību un atrodas nepārtrauktos darbinieku meklējumos. Pieņemsim, es runāju par vidēji 500 eiro bruto algu. Rodas loģisks jautājums - kāpēc šī mazumtirdzniecības ķēde cieš no darbinieku trūkuma, ja Latvijā aptuveni 80 tūkstošos uzņēmumu darbiniekiem maksā vēl zemākas algas, nekā šī mazumtirdzniecības ķēde maksā saviem darbiniekiem, un 60-70% darbinieku algas ir vēl mazākas, nekā strādājošajiem maksā minētā mazumtirdzniecības ķēde. Dienas lasītāji paši var izvērtēt, par ko liecina šādi skaitļi. Kokrūpniecības nozarē ir ļoti maz tādu uzņēmumu, kas maksā zemākas algā nekā mazumtirdzniecības ķēde ar 500 eiro bruto algu līmeni, un jāteic, manā nozarē šādi uzņēmumi ar zemākām algām ir ļoti īpatnēji biznesa stāsti.
Ja jau kokrūpniecības nozarē maksā labas algas, par darbinieku trūkumu nav jāsūdzas?
Ziniet, patlaban Latvijas darbaspēka tirgū prece ir nevis darbinieks, bet darbaspēks, respektīvi, konkrētu zināšanu, profesionālo prasmju un pieredzes kopums. Jo augstākas ir darba devēja prasības pret zināšanu, prasmju un pieredzes kopumu, jo lielāku strādājošo trūkumu darba devējs izjūt. Ja darba devējam nepieciešami vienkāršu darbu veicēji, piedāvājums pārsniedz pieprasījumu, bet, ja nepieciešami operatori, kuri prot strādāt ar sarežģītām tehnoloģijām, darbiniekus atrast ir problēma, jo pieprasījums ir krietni lielāks par piedāvājumu. Senāk manā nozarē bija populāra anekdote: «Bērniņ, ja tu slikti mācīsies, iesi strādāt gaterī.» Tagad realitāte ir tāda - ja kāds slikti mācīsies, gaterī darbu nedabūs, jo tur jāspēj strādāt ar sarežģītām tehnoloģijām.
Kā vērtējat profesionālās izglītības sistēmu un tās prestižu?
Ir jau jāatzīst, ka Latvijas sabiedrības īpatnība - ļoti daudziem cilvēkiem censties iegūt augstāko izglītību un mudināt jauno paaudzi par katru cenu iegūt augstāko izglītību - ir nedaudz greiza. Nevaru noliegt, ka arī man šāda īpatnība piemīt, un, kad mani bērni paaugsies, es gribēšu, lai viņi iegūst augstāko izglītību. Profesionālā izglītība tiešām ir ļoti cienījama, ļauj ātrāk nekā augstākā izglītība nokļūt darba tirgū, turklāt cilvēki ar profesionālo izglītību nereti pelna labāk par direktoriem un juristiem, tā ka profesionālā izglītība nenozīmē, ka cilvēks nevar sasniegt augstāku ienākumu līmeni par zema un vidēja līmeņa ienākumu zonu. Tomēr nav pareizi, ka darba devēji gaida - profesionālās izglītības iestādes sagatavos laba līmeņa speciālistus, kuriem būs tieši tās profesionālās prasmes, kādas nepieciešamas konkrētajam uzņēmumam. Tā nekad nav bijis, nav un nebūs. Turklāt jāņem arī vērā, ka patlaban darba tirgū ienāk mazāk cilvēku nekā sasniedz pensijas vecumu, līdz ar to kā naivas vērtējamas uzņēmēju cerības, ka visas vakances varēs aizpildīt ar labi sagatavotiem jauniešiem.
Lai gan es noteikti negribu noliegt profesionālās izglītības un augstākās izglītības lomu, tomēr gribu akcentēt, ka novecojošajā Latvijas sabiedrībā aktuāls ir arī tālākizglītības un mūžizglītības temats. Turklāt darba devējiem jāorientējas uz darbinieku profesionālo pilnveidi atbilstoši jaunajiem darba tirgus izaicinājumiem. Lai darba devēji Latvijā spētu maksāt lielākas algas, jāpalielina produktivitāte, bet tas nav paveicams bez gudras uzņēmumu īpašnieku un vadītāju rīcības. Piemēram, kokrūpniecībā algu pieaugums ir 7-9% ik gadu, lai gan daži produkti cenu nav mainījuši kopš XX gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Lai sekmētu produktivitāti, jāveicina darbinieku profesionālā pilnveide, un par kokrūpniecības nozari jāteic, ka, arī attīstoties tehnoloģijām, kopumā nodarbinātība mūsu nozarē pieaug. Taču vērojama arī tendence, ka daudzos uzņēmumos iekšienē - starp cehiem, iecirkņiem, struktūrām - darbinieku rotācija ir ļoti intensīva.
Respektīvi, šo uzņēmumu vadība ir tik prasmīga, ka apmāca esošos darbiniekus jaunu pienākumu veikšanā?
Tas ir ļoti atzinīgi teikts, bet jāuzsver arī, ka uzņēmējiem nav citas iespējas. Var jau sapņot, ka pie uzņēmumiem rindās stāvēs 20 gadu veci, izcili sagatavoti, profesionāli un ļoti motivēti strādāt gribētāji, bet tas ir sapnis. Realitāte ir tāda, ka mums Latvijā pusmūža cilvēkiem jādod iespēja apgūt jaunas prasmes un izmantot iepriekšējo pieredzi, lai viņi turpinātu strādāt un sasniegtu jaunus izaicinājums.
Gribu vēl uzsvērt - mērķis nav darba vietu radīšana, tā ir nepareiza pieeja. Mērķis ir ilgtspējīgu darbavietu radīšana. Piemēram, būvniecībai raksturīgi: kad ir projekts, piesaista lielu skaitu darbinieku, kad projekts beidzas, strādājošo skaits tiek radikāli samazināts. Bet jāteic - būvuzņēmēji ir spiesti šādā veidā strādāt. Redzam, ka tā dēvēto ģenerāluzņēmēju tipa uzņēmumos ir ļoti maz darbinieku, tur arī parasti ar nodokļu nomaksu viss ir kārtībā. Problēmas ir saistībā ar ģenerāluzņēmēju apakšuzņēmējiem. Zinu, ka patlaban notiek ne pārāk veiksmīga diskusija par ģenerāluzņēmēju un apakšuzņēmēju solidāro atbildību, bet neesmu iedziļinājies tik ļoti, lai pateiktu, kurš no diskusijas dalībniekiem novilcina pārmaiņas.
Kā kopumā izskatās šis gads kokrūpniecības nozarei?
Daudzu uzņēmumu peļņa sarukusi, jo tirgi kļuvuši sarežģītāki, dažos sektoros ir pārprodukcija, ir cenu kritums. Uzņēmējiem šis gads noteikti nebūs visveiksmīgākā biznesa gads, tomēr žēloties nav pamata.