Laikam jāvēršas pie specdienestiem, kas pēdējā laikā ir galvenie arbitri Latvijas demokrātijā. Viņi noteic, kas drīkst ieņemt svarīgākos amatus, lai neapdraudētu valsti. Šoreiz jautājums nav par ierindas deputāta atrašanos ietekmējamā situācijā - tādā atrodas valdošā partija ar premjeru priekšgalā. Kā rāda Vienotības finanšu pārskats par 2011. gadu, partija ir parādā trīs firmām, kuru īpašnieks ir Ainārs Ščipčinskis, summu, kas desmitkārt pārsniedz vienai personai atļautā ziedojuma apjomu - vairāk nekā 200 tūkstošus latu.
Pēc būtības Latvijas partiju finansēšanas likums ir radīts, lai tieši to novērstu. Tas neatļauj partijas finansēt juridiskajām personām. Neatļauj partijām ņemt aizdevumus. Neatļauj vienai personai ziedot partijai vairāk par 100 minimālajām mēnešalgām.
Juridisko personu īpašnieku struktūra var būt neskaidra un ir mainīga. Šodien firma pieder Bērziņam no Pampāļiem, bet rīt Ivanovam no KGB. Noteikts ziedojuma apjoms ierobežo vienas personas pārmērīgu ietekmi uz partiju, lai novērstu tiešu finansētāju ietekmi uz valsts lēmumiem. Liegums partijām ņemt aizdevumus domāts, lai nepieļautu, ka partija būtu atkarīga no aizdevēja, kas veido daudz sliktāku situāciju nekā ziedojuma gadījumā. Ziedojums uzliek morālas saistības, kuras politiķi var samērā viegli neņemt vērā, ja finansētāja prasības ir pārmērīgas vai pretlikumīgas. Toties ne tik viegli ir neņemt vērā saistības kreditora priekšā.
Gadījums ar Vienotības priekšvēlēšanu parādu Ščipčinska firmām atklāj caurumu Latvijas partiju finansēšanas likumā, kas pārkāpj vienlaikus visus trīs svarīgos likuma principus. Vienotība atrodas nopietnās pārādsaistībās - stāvoklī, kura novēršanu paredz liegums partijai ņemt aizdevumu. Vienotība faktiski tiek finansēta no juridiskām firmām, kas nav atļauts. Vienotības saistības pret vienu personu, ja tā izrādās firmu īpašnieks, kurai ir parādā partija, vairākkārtīgi pārsniedz atļauto ziedojuma summu. Juridiski nesaistošs fiziskas personas ziedojums ir ierobežots ar 100 minimālajām mēnešalgām, juridiski saistošas partijas parādsaistības pret kampaņas rīkotājiem likuma nepilnību dēļ diemžēl nav ierobežotas.
Bet lielākais kreditors Ainārs Ščipčinskis jau ir izteicis neapmierinātību ar premjera partijas darba kārtību. Viņš var rīkoties dažādi. Ieteikt savu «darba kārtību», pat neatgādinot par parādu par kampaņu, kas ir vispārzināms partijas spicei. Ja Dombrovskis galīgi neklausa, kreditors var sadusmoties. Iesniegt partijas maksātnespēju. Vai cedēt parādu Ivanovam no KGB.
Pieņemu, ka Ainārs Ščipčinskis ir godavīrs. Tomēr sajūta, ka manas valsts premjers ar visu partiju ir parādā vienam cilvēkam, nav gaiša.