- Sorī, biju aizņemts ar vienu baigi svarīgo startapu, nepaguvu.
Štrunts par bažām - latviešu valoda neiznīks, jo tā izrādījusies dzīvelīgi plastiska - kā zemē nomesta zaiga šagrēnāda - pacietīs i foloverus, haštegus, i laikotājus un apdeitus. Kamēr būs vismaz viens šīs mazās valodas lietotājs dzīvs…
Tā droši vien teiks optimists, kuram nerūp mūsu valodas kropļošana ar internacionālismiem - ar kropļošanu šoreiz saprotot latviešu vārda nevajadzīgu aizstāšanu ar tā angļu vai citvalodas stumbenīti. Pats neesmu bez grēka - reizēm apzināti «rotājos» ar visādīgiem nelatviskiem vārdu kroplīšiem, jo uzskatu, ka galvenā tekstā tak ir doma-domiņa, a forma - nu, to var interpretēt, tfu, skaidrot dažādi. Patīk man tā «nepareizā» latviešu valoda, kaut jupis viņu rāvis. Patīk palaist tautās valodas krustu šķērsu. Bet tas nenozīmē, ka man po…
Lūk, nesen noklausījos kādas jaunas māmiņas satraukumu, ka viņas bērna pirmgadnieka klasē lielākā daļa sīču paģērē skolotājai tautasdziesmiņā «Dar man tēv(i)s pastaliņas/../skolā iet(i) man gribās» izskaidrot, kas īsti ir «tēvis», ko nozīmē «darīt» (darināt) un kas vispār tās tādas - pastalas. Ko skolotāja? Viltniece taujājusi aplinkiem - vai jūs, bērni, zināt latviešu dziedātāju Lindu Leen (wtf šis Leen?)? Jāāāāāā, skolotāj! - skanīgā daudzbalsu korī bļauj knēveļi, knīpas, knauķi. Vai jūs zināt, ka Linda, tā Leen, gatavo pastalas? Nēēēēē… Kas ir pastalas?
Te nu mēs esam. Pienu ražo fabrika, nevis govs. Naudu nepelna tētis ar mammu, bet izspļauj bankomāts, kad vajag. Cīsiņš ir plastmasas plēvē, nevis īstā zarniņā (zarna - tas taču ir fui!) - maksa par progresu sākas no sīkumiem. Un jau no bērnu dienām.
Taču ir kāda sīka nianse, kurai nosacītie «mēs» nepievēršam uzmanību. OK, tviterī tev visi ir sekotāji (kā spiegu filmās - viens otram sekojam), bet ģīmjugrāmatā - visi ir draugi. Arī draugiem.lv visi ir draugi. Tas, protams, ir labi un jauki, ka cilvēki dzīvo un sadzīvo draudzīgi, lai kurā no realitātēm tie mājotu.
Bažīgi ir kas cits - vārda «draugs» nozīmes devalvācija. Pats par to pārliecinājos, lietojot Facebook: uz nejauši pasprukušu taujājumu par mani interesējošas senas teātra fotogrāfijas atrašanas iespējām saņēmu lietišķu padomu: iepostē feisbukā saviem draugiem, viņu taču tev tūkstotis, gan jau kāds atcerēsies, kur to meklēt. Opā! Prijehaļi - teiktu manā padomju jaunībā.
Vai tiešām šie 1032 cilvēki ir mani draugi? Ja tie nav draugi, kuru, kā man audzināts, nevienam cilvēkam nevar būt vairāk par dažiem - toties īstiem, tad kas viņi ir? Kas vispār ir šie desmiti miljoni, kas piesekojušies, teiksim, kaut kādai tur Lēdijai Gāgai? Draugi? Vai tiešām «mazie monstri», kā pati Lady Zoss tos sauc? Baidos, ka viņas kvēlajiem sekotājiem radītais apzīmējums «monstri» slēpj sevī arī rūgtu ironiju. Seko man un kļūsi par vēl vienu anonīmu monstru gadījuma sakaru straumē! Jeb strīmā, kā saka tagad.