Pietiek nolīt raženam sēņu lietum, un groziem bruņoto iedzīvotāju skaits pieaug eksplozīvi, masveidā ieņemot mežus. Sēņu mednieki metas mežā tūlīt pēc rītausmas, lai pēc tam tirgotu savus guvumus ceļmalā, nestu mājās un patērētu pārtikā svaigā veidā vai marinētu garajiem ziemas mēnešiem.
DPA žurnālists norāda, ka sēņošana ir folklorizējusies un kļuvusi par iedvesmas avotu mākslas darbiem, kā piemēru minot filmu Tās dullās Paulīnes dēļ. Sēņu pazīšana latviešu ģimenēs tiekot nodota no paaudzes paaudzē. Arī labu restorānu šefpavāru vidū var atrast savvaļas pārtikas, to skaitā sēņu, entuziastus.
Tomēr Latvijas Dabas muzeja Izglītības nodaļas vadītāja mikoloģe Diāna Meiere skaidro, ka sēņošana kā vaļasprieks nav raksturīgs tikai Latvijai. Sēņo arī Skandināvijā, kaislīgi sēņotāji esot sastopami Spānijā. Portugālē turot cieņā baravikas.
Diāna Meiere uzskata, ka latvieši sēnes pazīst diezgan labi, tas ir tradicionāls laika pavadīšanas veids un sēņu zināšanas tiešām tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Tomēr dažkārt cilvēki uzskata, ka viņi sēnes pazīst labāk, nekā tas objektīvi ir, un tad ir iespējams arī saindēties. Dažkārt gadās, ka cilvēki atnes uz muzeju sēnes, kurām līdzīgas jau ir pagaršojuši, un jautā, vai tās bija ēdamas sēnes...
Tomēr speciāliste nomierina, ka patiešām nāvējoši indīgo sēņu sugu nav īpaši daudz, un visbiežāk notiek saindēšanās ar tam sekojošiem gremošanas traucējumiem. Tomēr zaļo mušmiri var dažkārt sajaukt ar zaļo bērzlapi, bet balto mušmiri - ar saulsardzeni.
Jāpiebilst, ka katru gadu Latvijas Dabas muzejs rīko sēņu izstādes, kur tad var ne tikai papriecāties par raženākajiem guvumiem, bet arī atsvaidzināt sēņu pazīšanas prasmes.