Jānis un Līga, šķiet, ir izdzīti no Latvijas ekonomiskās paradīzes. Ne nu gluži uz Dantes elli, bet uz zupas virtuvi, Īrijas saimniecībām vai simtlatnieku brigādēm. Pārāk dziļi bija iekodušies patēriņa ābolā. Par visu ir jāmaksā, arī par iegrimšanu šķietamas labklājības ilūzijā.
Iespējams, ekonomiskās krīzes nemaz nav. Ir atgriešanās pie reālā dzīves līmeņa. ES fondu, inflācijas, kreditēšanas un sekojošā pieprasījuma buma inspirētā «izaugsme» bija milzis uz māla kājām.
Mums Latvijā ir jāpierod pie reālās ekonomikas, budžeta iespējām, dzīves līmeņa. Nācijas izdzīvošana, kultūras saglabāšana un nācijas pašapziņa nav atkarīga tikai no ekonomisko labumu apjoma.
Dzīšanās pēc ES dzīves līmeņa pagaidām ir neiespējama, pat Igaunijas ekonomiskie rezultāti ir tuvākajos piecos gados nepiepildāms sapnis. Ekonomiskā loģika (ja tāda pastāv) ir skarba. Ekonomisko rādītāju uzlabošanās ir iespējama tikai pieaugoša pieprasījuma apstākļos. To veido četru ekonomikas procesu dalībnieku iespējas un vēlme tērēt vairāk un vairāk naudas:
1. Pieprasījumu veido valsts budžeta izdevumu daļa. Ja Latvijas budžets 2011. gadam paredz izdevumu samazinājumu par apmēram 400 milj. latu, par šādu summu tiks samazināts pieprasījums.
2. Pieprasījumu veido pašvaldību budžeta tēriņi. Pašvaldību budžetu pamatā veido nekustamā īpašuma nodokļi, iedzīvotāju ienākuma nodokļu iekasējumi un centralizēta valsts resursu pārdale. Nevienā no šiem posteņiem nevaram gaidīt glābjošu pieaugumu.
3. Pieprasījumu tirgū ievērojami var stimulēt uzņēmēju aktivitātes. Cerīgi izskatās eksporta nozaru ražošanas apjomu pieaugums. Pārējo nozaru pienesums pieprasījuma aktivizēšanā var būt arī ar mīnus zīmi.
4. Galvenais pieprasījumu veidojošais spēks ir patērētāji. Tieši no pircēju aktivitātes ir atkarīgs tirgus noskaņojums, uzņēmēju investīcijas un nodokļu ieņēmumi.
Tātad pieprasījums iekšējā tirgū kā galvenais ekonomikas virzītājspēks nevar uzrādīt ilgstošu dinamisku izaugsmi. Ekonomiku ievērojami var stimulēt arī eksporta pieaugums, importa preču aizvietošana ar pašmāju ražojumiem un kreditēšanas apjomu pieaugums.
Eksports ir Latvijas glābšanas plosts, tomēr jāsaprot, ka plosta maršruts ir atkarīgs no starptautiskās ekonomikas straumēm. Ja sagaidīsim recesiju, piepildīsies bažas par globālās krīzes otro vilni, plosta celtspēja būs par mazu.
Importa aizstāšana ar pašmāju ražojumiem būtu vēlama ekonomiska parādība.
Kreditēšana varētu kļūt par panaceju sastingušā pieprasījuma atdzīvināšanai. Tomēr mums jārēķinās ar banku rūgto pieredzi, jau esošajām saistībām, kredītspēju un uz ilgu laiku sabojātām kredītvēsturēm.
Var runāt līdz aizsmakumam par uzņēmēju atbalstīšanu, bet, kamēr nav skaidra pieprasījuma signāla no patērētājiem, biznesam nav maršruta koordinātu. Ko, cik, kam ražot? Ja var paļauties uz intuīciju, uz priekšu! Ja vēlaties tirgus akceptētu pieprasījuma prognozi, jāgaida labāki laiki.
Slavenais rakstnieks O'Henrijs reiz teicis: «Es tik ilgi pārdzīvoju, ka man nav kurpju, kamēr ieraudzīju cilvēku bez kājām!» Mūsu bēdas ir nosacītas. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nekad neizkārs balto padošanās karogu. Mēs tikai vēlamies zināt patiesību, reālu situācijas izklāstu un godīgu attieksmi.
*biznesa konsultants