žurnālists
Nezinu, vai seriālatkarību var salīdzināt, piemēram, ar narkomāniju vai alkoholismu, bet fakts ir tāds, ka seriālu producenti jau nav mazie bērni - viņi perfekti zina, kā pārliecināties, ka cilvēks, kurš skatās šodien, gribēs skatīties arī rīt. Tās ir tā dēvētās aizraujošās beigas (angļu valodā - cliff-hanger ending)- katras sērijas beigās notiek kaut kas neatrisināts, un skatītājam atliek vien gaidīt nākamo sēriju, lai uzzinātu, kas notiks tālāk.
Par to, cik process ir veiksmīgs, var spriest, saprotot, ka vecākais seriāls ASV Guiding Light sākās kā radio seriāls 1937. un kā televīzijas seriāls - 1952. gadā. Raidījums beidzās tikai 2009. gadā un joprojām ir visilgāk raidītais seriāls Amerikas un droši vien arī pasaules vēsturē.
Patlaban ilgstošākais seriāls, kurš turpinās joprojām, ir raidījums Coronation Street Lielbritānijā, to ļaudis skatās jau kopš tālā 1960. gada.
Ir bijuši arī tā dēvētie vakara seriāli, piemēram, Latvijā redzētā Dalasa un Dinastija. Tie ir raidījumi, kuri tāpat piesaista ar aizraujošām beigām.
Piemēram, 1980. gada martā Dalasas skatītāji redzēja, ka kāds vai kāda izšāva no pistoles un saļima seriāla galvenais antivaronis Juings.
Visu vasaru cilvēkiem bija jāgaida, lai uzzinātu, kas ir neģēlis. Par to tika veiktas derības.
Aktieri uzfilmēja četrus vai piecus variantus, lai arī viņi nezinātu, kurš ir īstais. Un raidījumu, kurā tas tika atklāts, skatījās 83 miljoni amerikāņu, arī šo rindu autors, kurš pirms tam (un, ja godīgi, arī pēc tam par Dalasu neinteresējās).
Ļaudis seriālus daļēji skatās tāpēc, ka tādā vai citādā veidā tur redzamie tēli vai nu ir līdzīgi skatītājam, vai ir tādi (piemēram, Dinastijā), kuriem skatītājs vēlētos līdzināties.
Cilvēki priecājas ekrānā redzēt «mūsu Ilzīti» vai «mūsu Artūru». Taču galvenokārt seriāli vienkārši piedāvā interesantu stāstu.
Jebkurš, kuram ir vairāk par 30 gadiem, atcerēsies, kā 90. gadu sākumā visa Latvija burtiski apstājās, lai katru dienu redzētu, kas notiek ar «vienkārši Mariju».