Otrajā dzīves posmā trīs gadu vecumā Sero sākās muguras problēmas. Tagad suns pārvietojas tikai ar priekšķepām, bet, ja viņš prastu runāt, diez vai sūdzētos par nelaimīgo dzīvi. Par takša labturību pašaizliedzīgi rūpējas viņa saimniece Ilze.
Nebija klasiskais variants
Sero ir Ilzes un Māra Lieģu pirmais suns. Ilzei iepatikās takšu šķirnes miniatūrā forma, un, protams, drīz viņa uzzināja, ka Mārtiņos kādā audzētavā piedzimis kucēnu metiens. Ziemassvētkos Lieģi aizbrauca mazuļus skatīties. Ilze atceras: «Šis nebija klasiskais variants, kad kucēns pats izraugās saimniekus, nāk klāt un mīļojas. Toties mūsējais pirmais aizsteberēja pie ūdens trauka, un es nodomāju - tad jau dumjš nebūs. Pēc Jaunā gada savu kucēnu ar visiem ciltsrakstiem atvedām mājās. Sero mums nav bērna vietā, un mammīte viņam neesmu. Sunim ir dzīvi viņa paša vecāki. Es esmu Sero saimniece. Gultā kopā ar mums suņu puika neguļ, ja vien neielaižam viņu mums blakus uz kādu stundiņu no rīta.»
Kaut Ilze ņēma suni tikai kā kompanjonu, sagadījās, ka paziņa viņu pierunāja, un juniora vecumā Sero, kurš pēc dabas esot izdarīgs, gudrs un slīpēts suņu puisis, piedalījās Latvijas un starptautiskajās suņu izstādēs, un viņam tāda eksponēšanās ļoti patika. Sunim katra izstāde bija liels notikums, kurā varēja gan sevi parādīt, gan citus apskatīt, bet Ilzei mīluļa vešana ringā par dzīvesveidu nekļuva un spožās balvas uz kumodes viņa nekrāja. Drīz Sero saimniece pārkāpa vēl vienu savu lēmumu, ka viņa gan suni nekad neģērbšot drēbītēs: «Kad pienāca ziema, sapratu, ka miniatūrajiem takšiem ir pliks vēderiņš. Aukstā laikā Sero sačokurojās, iekrita sniegā un ne no vietas! Nopirku viņam nevis kruzuļotu tērpu, bet funkcionālu silto kombinezonu un arī atstarojošu vesti, lai šoferi suni tumsā redz.»
Ak, šīs takšu muguras
Toreiz Ilze nezināja, ka visiem takšiem vājā vieta ir mugura, ka arī Sero tēvam un mātei ir šī problēma, tiesa - vieglākā formā, ka faktiski suņus ar muguras problēmām nedrīkst pārot. Ilze to uzzināja par vēlu, jo kaite nekādi neizpaudās, taču tā ir ģenētiski iedzimta un jau manīta arī dažiem Sero pēcnācējiem.
Trīs gadu vecumā Sero parādījās sāpes mugurā, bet Ilze domāja, ka suns neuzmanīgi lecis un traumējis muguru. Pēc ārstu norādījuma, ievērojot miera režīmu un lietojot zāles, taksis atlaba. Ilze sazinājās arī ar takšu saimniekiem portālos, uzklausīja suņinieku pieredzi un padomus: «Mums palīdzēja daudzi cilvēki, un tagad mums ir draugi un ir suņu draugi, kuriem varu piezvanīt kaut pašā nakts vidū. Viņi ieteica Krievijā ražotu aparātu Dens, kas stimulē muskuļu tonusu un palīdz atjaunot asinsriti ķermeņa muguras daļā.» Ilze piebilst, ka aparāts jau palīdzējis līdzīgas problēmas risināšanā Sero meitai Aišai Talsos.
Pēc gada Sero kaite atkārtojās. Atkal medikamenti, miera periods sešu nedēļu garumā un tam sekojoša atlabšana. Ilze atceras: «Pēc ārstu ieteikuma sākām Sero peldināt vannā, respektīvi, ielaidām vannā ūdeni sunim līdz vēderam un likām viņam pa ūdeni staigāt šurp turp pēc mantiņas. Ūdens atvieglo mugurkaulu un kustības. Ārzemēs suņiem esot pat zemūdens skrejceliņš. Sero ļoti patīk tāda nodarbe ūdenī. Tagad, kad paši ejam vannā, Sero arī prasās līdzi.»
Tomēr šī gada martā slimība atkārtojās trešo reizi. Kaut arī Sero ķermeņa mugurējā daļa jutību nezaudēja pilnībā - suns kustināja asti un juta pieskārienus pēdiņām, ar pakaļkājām staigāt viņš vairs nespēja. Ilze meklēja palīdzību pie vairākiem ārstiem, bet neviens nevarēja prognozēt slimības turpmāko gaitu. Ilze ar lielu gribasspēku un apņēmību darīja visu, kas vien bija iespējams šādā situācijā. Viņa atzīst, ka vēl nav izmēģinājusi tikai adatu terapiju, bet fizioterapiju Latvijas veterinārās klīnikas nepiedāvā, tad jādodas uz Beļģiju, Poliju vai Igauniju, taču nav garantijas, ka tas stāvokli uzlabotu.
Ilze runājusi ar mediķiem arī par iespējamo mugurkaula operāciju: «Uzzināju, ka operācija var izdoties un var neizdoties, un pat laba rezultāta gadījumā slimība var atkārtoties nākamajā skriemelī. Atkal operācija un narkoze? Taču, ja kāds no dakteriem būtu cirtis dūri uz galda un teicis, ka jāgriež, es tam piekristu.»
Ilze nenoliedz, ka prātā bija iešāvušās arī domas par Sero eitanāziju: «Es to darītu ne jau tāpēc, ka man žēl naudas, ko slimība prasa, bet suņa paša dēļ, lai viņam nav jāmokās. Paziņas gan teica, ka stāvoklis nemaz nav tik slikts, sak`, priecājieties, ka jūsu suns vismaz pats čurā un nav katru dienu jāliek katetrs!»
Apnika gaidīt brīnumu
Ievērojuši, ka visas trīs reizes slimība izpaudās, Serim stersojot suņu meklēšanās laikā, Ilze un Māris pieņēma lēmumu dzīvnieku kastrēt: «Tagad Sero kļuvis mierīgāks. Cenšamies ievērot ēšanas režīmu, lai suns nepieņemtos svarā.»
Ilzei neviens nav apgalvojis, ka Sero nekad vairs nestaigās, bet apnika gaidīt brīnumu. Kādu laiku Ilze un Māris izlīdzējās ar saiti, kurai katrā galā pa cilpai. Vienu cilpu uzmauca vienai kājai, otru - otrai, saiti rokās un - uz priekšu! Taču, kad Ilze Universitātes Vetfondā uzzināja, ka ASV iespējams pasūtīt suņu invalīdu ratiņus, viņa sāka rīkoties: «Process bija diezgan sarežģīts. Vairākkārt sūtījām rūpīgi veiktus auguma izmērus, suns bija jāfotografē. Sūtījums atnāca ar eksprespastu. Sero savā «autiņā» iejutās jau pirmajā dienā. Esmu ļoti apmierināta ar ratiņiem, uz kuriem ir pat Sero vārds.»
Ērtie ratiņi sver tikai nepilnu kilogramu. Pastaigu laikā Sero tagad dodas ar savu jaunieguvumu, un apkārtējie priecājas par to, ka suns ir rotaļīgs un draudzīgs. Sero gan skrien pakaļ citiem suņiem, gan bauda rudenīgo lapu zeltu, ir priecīgs un kustīgs.
Ilze un Māris joprojām cer uz uzlabojumu, bet Sero mājās dzīvo kā ikviens suns - steidzas pie durvīm, sagaida mājiniekus pārnākam, spēlējas ar savu rotaļu lāci, kas pat lielāks par Sero. Sunim ir nelielas urīna nesaturēšanas problēmas, tāpēc paklājs istabā saritināts un piesliets pie sienas. Ilzes pienākums ir trijos naktī celties un Sero izčurināt. No rīta suni ved pastaigā Māris, pa lielākajai daļai viņš atbrauc uz mājām arī divpadsmitos un piecos. Vakarā Sero pastaigājas ar vienu vai otru saimnieku. Ilze saka: «Visu, ko gaidīju no kaķa, saņemu no Sero. Viņam patīk sēdēt klēpī. Ja uz dīvāna sēžam divatā ar Māri, Sero iekārtojas tā, lai vienam klēpī būtu viņa galva, otram kājas.»
Lai suņu puikam veicas!