Ažiotāža ap dažu - kaut pazīstamu un talantīgu - žurnālistu promiešanu no LTV liekas pārspīlēta. Žurnālistu gaitas privātajos medijos nez kāpēc tādu uzmanību vai vismaz apokaliptisku vērtējumu neiegūst. Masu mediji ir nevis patiesības kulta templis, kurā ik priesterim ir noteikta, neaizvietojama loma, bet normāla profesija, kas pakļauta tirgus likumiem. Nav arī nācies dzirdēt vaimanas, ka, tā kā vairākums latvju literātu ar savu radošo darbību maizi nopelnīt nevar un ir spiesti strādāt citās profesijās, nacionālajai literatūrai draud deģenerācija, novājināšanās utt. Nevajag pārspīlēt.
Līdzīgi ar tēzi, ka sabiedriskajiem medijiem jākonkurē ar privāto sektoru atalgojuma ziņā. Pasaulē tā nav, klasisks piemērs ir britu raidorganizācija BBC, kur - vai nu visiem tiek maksāts dāsni un regulāri prasīts papildu finansējums no valsts, vai arī dāsni tiek atalgotas tikai t. s. zvaigznes, kas (vismaz BBC gadījumā) arī izrādās kļūdains modelis (pārējie nikni, naudas vienalga pietrūkst). Sabiedriskajos medijos atalgojuma līmenis tradicionāli ir nedaudz zemāks, bet to kompensē prestižs, brīvība no īpašnieka ekonomiskajām un politiskajām interesēm. Profesionālajam, morālajam komfortam ir liela nozīme.
Tāpēc jautājumā par kadru mainību LTV atslēgas jautājums ir, kāpēc - vismaz tā var noprast no aizgājēju teiktā - nenostrādā šis kompensējošais sava darba nepieciešamības sabiedrībai, profesionālā gandarījuma elements.