Aizvadītās nedēļas nogalē prezidents Vējonis, uzrunājot starptautisko konferenci Valstiskuma tapšana Baltijas reģionā (1917-1922), norādīja uz vēsturnieku profesijas nozīmi kolektīvās atmiņas veidošanā. Te nav nekas iebilstams, tādēļ tālākās piezīmes ir papildinošas Vējoņa paustajam.
Pirmā. Lai mūsu kolektīvos priekšstatus veidotu, cik nu iespējams, daudzkrāsainus, šajā procesā vēsturniekiem talkā jāaicina arī citu humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji. Praktiskā izpratnē tas nozīmētu, ka: ja valsts nolēmusi ieguldīt zināmus resursus valsts simtgades informatīvā fona veidošanai, šie resursi izmantojami lietderīgi. Proti, visu cieņu dzimtajai fakultātei vai Latvijas Vēstures institūtam, tomēr šo rindu autoram kā labticīgam informācijas patērētājam interesē par Latviju ne mazāk noder Filozofijas un socioloģijas institūta «produkti» (piemēram, rakstu krājumi par vecticībniekiem Latvijā vai mūsu emigrantu kopienām) vai Literatūras, folkloras un mākslas institūta veikums (vai nu tie būtu pētījumi par piemiņas zīmju semiotiku Latvijas kapsētās, vai folkloru kā mākslas avotu). Tāpat svarīga vieta jādod Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, jo tās rīcībā objektīvi ir iespējas (kaut fondu izpratnē), kādu nav nevienam institūtam vai komisijai.
Otrā tēze saistīta ar to, ka šajā procesā nevajadzētu nospraust precīzus laika rāmjus (piemēram, 1915-1940). Manuprāt, ja mēs vēlamies labāk saprast sevi, sasniegto un kļūdas, atbildes meklējamas gan XIX gadsimtā, gan okupācijas gados. Līdzīgi nevajadzētu būt rāmim, ja tā drīkst teikt, vēstures aktieru izpratnē, par tādiem apzīmējot tikai latviešu politiķus un latviešu nācijai aktuālās epizodes. No šī viedokļa lieti noderēs gan vēsturnieku, gan filologu darbs ar vācbaltiešu kultūrslāni vai citām nacionālajām grupām. Citiem vārdiem sakot, nevajadzētu «atstrādāt» ierastas epizodes un personāžus. Un tas nebūt nav viegls uzdevums, ja ņem vērā mūsu akadēmisko aprindu, delikāti izsakoties, savstarpējo greizsirdību un tendenci strādāt komfortablos «savējo» pulciņos.
Un te nonāku līdz jautājumam - kurā nav pārmetošu zemtekstu - Vējonim: cik precīzi viņš sev ir formulējis paša simtgades patrona statusu? Proti, man nav pamata apšaubīt, ka Kultūras ministrijai ir interesantas ieceres (piemēram, par Latvijas pilsētu projektiem izgaismot savu vietu mūsu vēsturē), bet jāņem vērā, ka liela daļa akadēmisko aprindu nestrādā šīs ministrijas «saimniecībā» un vēl pulciņš talantīgu un erudītu speciālistu vispār rosās ārpus valsts struktūrām (kaut paveramies uz vietējo grāmatu apgādu produkciju). Tātad prezidentam vajadzētu saprast, vai viņam objektīvi ir laika un citi resursi, lai veidotu ideju apspriešanas un saskaņošanas platformu savā paspārnē? Ja nē, tad papildu atbalsts nepieciešams Kultūras ministrijai, jo baidos, ka Izglītības un zinātnes ministrijai tuvākā gada divu laikā nāksies dzīvot konfliktu risināšanas gaisotnē, kas neizbēgami veidos prioritāšu hierarhiju bez valsts simtgades. Tikai neveidojiet īpašus birojus ar «profesionāliem projektu menedžeriem».